aktualitātes
aktualitates.gif
2008(2)  2009(7)  2010(6)  2011(22)  2012(40)  2013(51)  2014(55)  2015(49)  2016(32)  2017(26)  2018(39)  2019(27)  2020(13)  
2020.25.03
Pr. Alberto homīlija Kunga Pasludināšana svētkos.

Kunga Pasludināšana - lieli svētki.

Baznīca šodien svin Dieva Vārda Iemiesošanās noslēpumu un vienlaikus, mūsu Mātes aicinājumu, ko Viņa saņem caur erceņģeli Gabrielu, uzzinot Dieva Gribu attiecībā uz sevi. Ar Viņas atbildi – fiat!, lai notiek! – sākas pestīšana.

Šie lielie svētki gan senajā, gan mūsdienu kalendārā ir Kunga Svētki. Taču visi Svētās Mises teksti norāda uz Dievmāti. Tāpēc gadsimtu gaitā tie pārtop arī par Dievmātes svētkiem. Baznīcas Tradīcija saskata paralēli starp Ievu – visu dzīvo māti, caur kuras nepaklausību grēks un nāve ienāca pasaulē, un Mariju – jauno Ievu, atpestītās cilvēces māti, caur kuru dzīvība – mūsu Kungs Jēzus Kristus – ienāca pasaulē.

Baznīca Pasludināšanas svētku svinēšanai ir izvēlējusies 25. martu, jo šis datums ir piesaistīts Kunga Dzimšanas svētkiem. Turklāt saskaņā ar senu tradīciju, pavasara ekvinokcijā bija jāsakrīt pasaules Radīšanas, Pestīšanas sākumam un beigām, proti, Kristus Iemiesošanās, Nāves un Augšāmcelšanās notikumiem.

Svētais Pāvils saka, ka laikam piepildoties, [Dievs] sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes (Stundu liturģija, Antifona 1 del Oficio de lectura,Sal. Gal 4, 4 - 5).

Dievs sasniedza cilvēkmīlestības virsotni, sūtot savu vienpiedzimušo Dēlu, kas tapa cilvēks, lai mūs atpestītu un dāvātu mums Dieva bērnu cieņu. Ar Viņa atnākšanu iestājās laika piepildījums. Svētais apustulis Pāvils raksta: “kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības” (Gal. 4, 4). Jēzus virs zemes neparādījās kā kāda zibeņu vīzija, bet Viņš, uzņēmās mūsu dabu šķīstajā Jaunavas Marijas klēpī. Tādējādi Viņš kļuva par īstu cilvēku.

Rītdienas svētki ir Jēzus un Viņa Mātes svētki. Tāpēc „ pāri visam – skaidro mūks Luis de Granada (Jēzus dzīve, I) – ir loģiski pievērst uzmanību šīs sievietes šķīstībai un svētumam, sievietes, ko Dievs no mūžības izvēlējās, lai no Viņas pieņemtu miesu.

Līdzīgi kā, radot pirmo cilvēku, Dievs deva viņam mājas, kur dzīvot – Paradīzi, tā arī sūtot pasaulē otro, kas bija Kristus, Dievs jau sagatavoja vietu – Vissvētāko Jaunavu Mariju, kur Viņam iemājot (Luis de Granada (Jēzus dzīve, I). Dievs gatavoja mājokli savam Dēlam – Vissvētāko Jaunavu Mariju, žēlastības pilno ar vislielāko radības cieņu un visām iespējamām dāvanām.

Šajos lielajos svētkos visspēcīgāk atklājas Jēzus vienotība ar Mariju. Kad mūsu Māte deva savu ‘jā’ vārdu, Dievišķais Vārds pieņēma cilvēcisko dabu, proti, racionālo dvēseli un miesu, kas veidojās Marijas šķīstajā klēpī. Tādējādi dievišķā un cilvēciskā daba savienojās vienā Personā, Jēzū Kristū, kurš ir īstens Dievs un arī īstens cilvēks. Tēva mūžīgais vien dzimušais Dēls Iemiesošanās notikumā kļūst arī par Marijas Dēlu. Tāpēc mūsu Māte ir Iemiesotā Vārda, otrās Vissvētākās Trīsvienības Personas Māte. Tā Vissvētākā Trīsvienība uz visiem laikiem ir savienojusies ar cilvēcisko dabu. Mēs saucam Mariju par “Dieva Māti” un šis nosaukums izsaka Viņas vislielāko cieņu. (Sv. Hosemarija Eskriva, Dieva draugi, 274). Tik daudzas reizes esam atkārtojuši Viņai: Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums...! – Tik daudzas reizes esam to pārdomājuši Svētā Rožukroņa pirmajā noslēpumā!

Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums... ( 1, 14).

Daudzus gadsimtus svētie un teologi mēģinājuši izprast un skaidrot, kāpēc Dievs izvēlējās šo īpašo ceļu. Kāpēc Dieva Dēlam bija jātop par cilvēku, lai mūs atpestītu? Svētais Akvīnas Toms Teoloģijas summā mums norāda, ka Dievs varēja atjaunot cilvēcisko dabu dažādos veidos (Summa Theologica 3, q., a.2). Tomēr Dievs izvēlējās šo ceļu kā vislabāko, jo Iemiesošanās ir visaugstākā dievišķās mīlestības izpausme pret cilvēku. Tikai šīs mīlestības pilnība var paskaidrot vārdus: Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu... ( 3, 16). Ar šādu ‘iztukšošanos’ Dievs ir atvieglojis cilvēka dialogu ar Viņu. Vēl vairāk – mēs varam teikt, ka visa Pestīšanas vēsture ir šīs sastapšanās meklējums; mūsu ticība ir labestības, žēlsirdības un Dieva mīlestības pret mums atklāsme.

Dievs pakāpeniski atklāja savu nesavtīgo tuvošanos cilvēkam, bet Iemiesošanās ir šīs tuvības piepildījums. Emanuels – “Dievs ar mums” ir Dieva tuvības maksimālā izpausme, kas šodien šajos lielajos svētkos mūs piepilda ar prieku.  Vienpiedzimušais Dieva Dēls kļūst cilvēks, tāds, kādi esam mēs. Tādējādi Viņš paliek uz mūžiem, iemiesots cilvēka dabā.

Dieva Dēla uzņemšana Marijas šķīstajā klēpī nekādā ziņā nav kaut kas pārejošs. Iemiesotais Vārds – Jēzus Kristus paliek uz visiem laikiem pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks. Tāds ir lielais noslēpums, kas mūs pārņem: Dievs savā mīlestībā ir vēlējies pieņemt cilvēku, kas ir Viņa tīrās mīlestības darbs. Bet Viņš ir vēlējies savas radības atbildi, cilvēka iesaistīšanos Kristū, kas Iemiesošanās notikumā ir savienojies ar mūsu dabu. Atgādinot, ka Vārds kļuva miesa, tas ir, ka Dieva Dēls tapa cilvēks, mums jāapzinās to, cik cēls kļūst katrs cilvēks līdz ar šādu noslēpumu, proti, līdz ar Dieva Dēla Iemiesošanos! Faktiski, Marija ieņēma Kristu savā klēpī un Viņš kļuva cilvēks, lai atklātu mūžīgo Radītāja un Tēva mīlestību, kā arī, lai pierādītu katra no mums cieņu (Sv. Jānis Pāvils II, Kunga eņģelis lūgšanā Jasna Goras Svētnīcā 5-VI-1979).

Gadsimtu ritējumā Baznīca cilvēkiem nenogurstoši atgādināja par Iemiesošanās realitāti. Tādējādi tā aizstāvēja ne vien Kristus Personu, bet arī sevi pašu, cilvēku un pasauli.

Viņš – neredzamā Dieva attēls (Kol 1, 15), ir arī pilnīgais cilvēks, kas Ādama pēctečiem ir devis dievišķo līdzību, ko pirmdzimtais grēks deformēja. Viņā cilvēka nevis absorbētā, bet uzņemtā daba tika paaugstināta arī mūsos līdz nesalīdzināmai cieņai. Ar savu iemiesošanos Dieva Dēls kaut kādā veidā ir vienojis sevi ar ikvienu cilvēku. Viņš strādāja ar cilvēka rokām, domāja ar cilvēka prātu, mīlēja ar cilvēka sirdi. No Jaunavas Marijas piedzimis, pa īstam kļuva viens no mums, līdzīgs mums it visā, izņemot grēku (Vatikāna II Koncils, Konstitūcija Gaudium et spes, 22). Cik liela vērtība ir cilvēkam Dieva priekšā, ja viņš ir nopelnījis šādu Pestītāju! (MISAL ROMANO, Himno Exsultet de la Vigilia pascual).

Šajā dienā pateiksimies Jaunavai Marijai par Viņas neizmērojamo labestību, jo Viņa ir bijusi instruments Jēzus vienotībai ar visu cilvēci (Sv. JĀNIS PĀVILS II, Vispārējā audience, 28-I-1987)

Iemiesošanās notikums dziļi skar ikviena kristieša dzīvi. Patiesībā šis fakts iespaido gan viņa tagadni, gan nākotni, jo bez Kristus dzīvei iztrūkst jēga. Tikai Kristus cilvēkam pilnībā atklāj to, kas viņš ir. Tikai Kristū cilvēks iepazīst savu būtību. Kristū mēs atklājam ciešanu jēgu, prieku par labi padarītu darbu, mieru, kas stāv pāri mainīgiem noskaņojumiem un dažādiem dzīves notikumiem, lēnprātību un līksmi, domājot par pārpasaulīgo, jo Jēzus, kam tagad mēs cenšamies kalpot, gaida mūs... Kristus ir pilnībā atdevis cilvēkam cieņu un viņa būtības pasaulē jēgu jēgu, ko bija zaudējis galvenokārt grēka dēļ (Enciklika Redemptor hominis, 4-III-1979, 11).

Uzņemoties uz sevi visu cilvēcisko, kas ir cēls – darbu, draudzību, ģimeni, ciešanas, prieku... – Dieva Dēls mums atklāj, ka visas šīs lietas ir jāmīl un jāpaaugstina. Tādējādi viss, kas ir cilvēcisks, veido ceļu uz vienotību ar Dievu. Līdz ar to mūsu iekšējā cīņa iegūst pozitīvu nokrāsu, jo mums sevī nav jāiznīcina cilvēks, lai mūsos varētu saskatīt dievišķo. Mums nav jābēg no ikdienas realitātes, lai dzīvotu svētu dzīvi.

Mūsu centieni līdzināties Kristum prasa cīņu pret visu to, kas dara mūs mazāk cilvēcīgus – egoismu, skaudību, juteklību, šaursirdību, bezjēdzīgu kritiku, utt. Kristieša centienos pēc svētuma ir svarīga vispusīga personības attīstība. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viņam ir svarīga gan profesionālā pilnveidošanās, gan tikumiskā izaugsme, gan nostiprināšanās mīlestībā pret visu, kas ir cilvēcisks....

Tāpat kā Kristū cilvēciskais neizzūd, bet paliek vienots ar dievišķo, tā arī cilvēkā pasaulīgais saglabājas, bet Iemiesošanās spēkā cilvēks spēj to ievirzīt Dieva nodomā.

Et ego, si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad me ipsum.

Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis.

(Jņ 12, 32).

Ar savu iemiesošanos, ar savu darba dzīvi Nācaretē, ar savu sludināšanu un brīnumiem Jūdejas un Galilejas zemē, ar savu nāvi Krustā, ar savu augšāmcelšanos, Kristus ir visa radītā centrs, ikvienas radības pirmdzimtais un Kungs.

(...) Kungs vēlās, lai viņa ļaudis būtu klātesoši visās zemes krustcelēs. Dažus viņš aicina tuksnesī, lai, mazāk interesējoties par mainīgo cilvēku sabiedrību, viņi citiem liecinātu par to, ka Dievs pastāv. Citiem viņš uztic priesterisko kalpojumu. Bet Viņš grib, lai lielākā daļa viņējo paliktu pasaulē pie šīs zemes rūpēm. Līdz ar to šiem kristiešiem jāienes Kristu visās vidēs, kur strādā cilvēks: rūpnīcā, laboratorijā, uz lauka, amatnieka darbnīcā, lielpilsētu ielās un kalnu takās (Sv. Hosemarija Eskriva, Kad garām iet Kristus, 105). Šāds ir mūsu uzdevums. Šāda ir mūsu misija virs zemes.

Noslēgsim mūsu pārdomas ar lūgšanu, steidzoties pie Jēzus Mātes, pie mūsu Mātes - Ak Marija! Šodien tavs klēpis mums ir dāvājis Pestītāju... – Ak, Marija! Tu esi svētīga starp sievietēm uz visiem laikiem... Šodien dievišķība ir vienojusies ar mūsu cilvēciskumu tik stipri, ka vairs nekad nedz nāve, nedz mūsu nepateicība tās nevarēs šķirt (Sv. Katrīna no Sienas, Pacēlumi (Elevaciones), 15). – Svētīga Tu!

P.S Jūs esat manās lūgšanās it īpaši šajā pārbaudījumu laikā. Lai kristieši ar savu dzīves piemēru satrauktajā pasaulē ienes rāmumu, devīgumu, varonību un prieku – vienmēr ar Dieva palīdzību!

Dzīvojiet ciešā vienībā ar Svēto sadraudzību, tad iekšējās cīņas brīžos un pārbaudījumu laikā jūs sajutīsiet prieku un spēku no apziņas, ka neesat viens.

Vienotībā ar jums Svēto sadraudzībā.

Alberto

2020.19.03
Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča video vēstījums.

Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča vēstījums sv. Jāzepa svētkos RARZI studentiem, docētājiem un darbiniekiem.

 

 

 

2020.19.03
Rīkojums

Par izmaiņām RARZI darba kārtībā saistībā ar Covid 19 pandēmiju un Latvijā noteikto ārkārtas stāvokli.

2020.18.03
Pr. Alberto homīlija sv. Jāzepa svētkos

Džoto di Bondone Svētā Jāzepa sapnis


Sirsnīgi sveicieni no Pr. Alberto Sančesa Leones Svēta Jāzepa Svētkos visiem RARZI studentiem, docētājiem un darbiniekiem.

Steigsimies pie Jāzepa, bet caur Viņu pie Marijas; bet līdz ar abiem kopā steigsimies pie Jēzus. Satveriet cieši Jāzepa un Marijas roku. Tad Jūs redzēsiet Jēzu.

Dārgie RARZI studenti, docētāji, darbinieki,

sirsnīgi sveicieni no Spānijas. Šodien svētā Jāzepa svētku priekšvakarā vēlos kopā ar jums savās pārdomās būt kopā ar šo svēto, jo Jāzeps ir ļoti labs piemērs katram no mums. Viņš apvieno svētumu un apdomību. Kā zināms, apdomība ir svarīgākais no morālajiem tikumiem. Senie grieķi to sauca par „auriga virtutuum”, visu pārējo tikumu vadītāju. (Zīmīgi, ka vārds auriga senajā Romā tika attiecināts un pajūga važoni - cilvēku, kas vadīja zirgu ratus karā gaitās vai ratu sacensībās Romas cirkā).

Kāpēc apdomība ir tik svarīga? Apdomība ir „praktiskā prāta tikums”, kas palīdz izšķirties par labu rīcību. Atcerēsimies, ka rīkoties apdomīgi nenozīmē rīkoties lēni vai nedroši. Reizēm īstā apdomība prasa ātru un nekļūdīgu rīcību šeit un tagad. Apdomības tikums mums palīdz apzināties, kāda ir realitāte patiesībā. Tad mēs spējam uzstādīt pareizos rīcības mērķus (sev un citiem) un tad izvēlēties pareizos līdzekļus šo mērķu sasniegšanai.

Primārais visā lēmumu pieņemšanas procesā ir skaidra izpratne par realitāte. Lietas un cilvēki ir tādi, kādi tie ir. Realitāte nav atkarīga no mūsu subjektīvajiem priekšstatiem. Cilvēks var uzzināt patiesību kontaktā ar realitāti. Un, uzzinot patiesību, mēs varam labi rīkoties. Citādi būtu grūti darīt labo, ja nezinām, kādi ir cilvēki, kas viņiem vajadzīgs, kādas ir viņu iespējas…. Lai rīkotos labi, pirmā lieta, kas nepieciešama, ir zināt patiesību, apzināties objektīvo realitāti.

Ir cita rīcības teorija, kas ir ļoti izplātīta: pienākumu ētikas morālisms, kas uzsver nepieciešamību apzināties savus pienākumus, bet vadoties pēc „pienākumu kodeksa” vai pienākumu saraksta, nevis skatoties uz realitāti, uz lietu un personu būtību. Morālisms lauž saikni starp “realitāti-patiesību-rīcību”, koncentrējoties tikai uz “rīcību”. Morālisms ir arī saistīts ar “voluntārismu”. Voluntārais cilvēks domā: „man jādara tas un tas, jo tā vajag, tā ir paredzēts, tā ir rakstīts”. Viņš vai viņa neiedziļinās lietu būtībā, nemēģina saprast, kāpēc tā ir.

Svētā Jāzepa attieksme bija citādāka: Jāzeps sevi pilnībā ieliek Dieva rokās, bet viņš vienmēr mēģina saprast notikumu jēgu: tā viņš varēja saņemt no Dieva to, kas ir patiesa gudrība, Dieva darbu izpratnes dāvanu. Šādi viņš pamazām iemācījās, ka pārdabiskajiem nodomiem piemīt dievišķa loģika, kas dažreiz ir pretrunā ar cilvēku plāniem. Tātad, ir svarīgi pārdomāt par savu dzīvi un saviem lēmumiem Dieva priekšā. Tāpēc ir svarīgi veltīt sarunai ar Dievu nepieciešamo laiku.

Gudrais, viedais ir tas, kurš visas lietas uztver to patiesajā gaismā, un nepakļaujas subjektīvismam vai sevis ietekmēšanai. Apdomība palīdz katrā brīdī izšķirties par to, kas mums ir patiesi labs, un izvēlēties piemērotāko veidu vai līdzekļus, lai to īstenotu. Kā mēs redzējām, apdomība ir svarīga katra cilvēka dzīvē. Tāpēc lūgsim Kungam šo tikumu! Tāpat aicināsim cilvēkus, kas lūdz jūsu padomu, būt apdomīgiem.

Parasti izšķir 3 posmus apdomīgo lēmumu pieņemšanā: 1-situācijas izpēte (vai datu vākšanu, vai pūles „klausīties visus zvanus”); 2-lēmumu pieņemšana; un 3-lēmumu īstenošana. Ir labi apzināties grūtības, kas var parādīties katrā posmā.

1. Situācijās izpētē galvenās grūtības visbiežāk saistās ar pārsteidzību, slinkumu, garīgo vājumu, kas traucē apzināties savas rīcības sekas. Tā rodas vēlme vadīties no spontānām izjūtām. Neapdomīgs cilvēks neprasīs padomu, bet drīzāk paļausies tikai uz saviem uzskatiem. Vīram it īpaši ir svarīgi vienmēr prasīt sievas viedokli tajā, kas attiecas uz ģimenes lietām, bērnu audzināšanu… Protams, gaisma un padoms jāprasa arī Dievam lūgšanā. “Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis” (Mt 1, 24). Sekojiet Jāzepa piemēram vai vērsieties pie Dieva lūgšanā, lai saprastu, kā labāk pārvarēt kādu problēmu! Pavaicājiet sev, vai es ņemu vērā to cilvēku viedokli, kas mani mīl? Vai esmu apdomīgs un neizdaru sasteigtus spriedumus? Vai protu ieklausīties visos viedokļos, pirms veidoju savējo?

2. Lēmumu pieņemšanā ir citas grūtības: bailes, kas liek atlikt lēmumu uz vēlāku laiku; egoisms, kas liek izvēlēties sev izdevīgāko, nevis to, kas ir labākais; dusmas vai lepnība, kas neļauj skaidri redzēt loģisko secinājumu, jo varbūt padoms nācis no cilvēka, ar kuru neesam labos draugos… Tad, jāveicina sevī šādu attieksmi: Kungs, es būtu gatavs darīt tā vai tā, ja tu to gribi (kā Jēzus Ģetzemanes dārzā: Viņš aizgāja no tiem sāņus akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu: “Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri prom no manis, tomēr lai notiek nevis mana, bet Tava griba.”

Šādai rīcībai ir nepieciešams spēcīgs raksturs kā Svētajam Jāzepam: Jāzepa spēcīgā personība Evaņģēlija stāstos izceļas: viņš nekad dzīves priekšā neparādās kā bikls vai bailīgs cilvēks; tieši pretēji – viņš zina, kā cīnīties ar problēmām, tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām un ar atbildību un uzņēmību veikt viņam uzticētos uzdevumus. Raksturs ir apvienojams ar pazemīgu attieksmi: piemēram, apzināties savu ierobežotību, un pateikties Dievam par sievu (vai par vīru), cienīt, apbrīnot viņu vienmēr vairāk. Pavaicāsim sev, vai es cenšos nekritizēt savu sievu (vai vīru) un nemazinu viņas autoritāti bērnu priekšā?

2. Lēmumu īstenošanā ir citas grūtības: mēs viegli aizmirstam savus lēmumus, jo pietrūkst laika tos īstenot. Mēs ķeramies pie citas nodarbošanās, kas ir vieglāka, mainām lēmumu, jo sastopamies ar grūtībām, kuras neesam paredzējuši… Ļoti bieži izrādās, ka mēs neesam bijuši pietiekami godīgi vai uzticīgi. Mūsu pastāvībai traucē arī sabiedrības spiediens mainīt ātri savus lēmumus, meklēt izdevīgāko. Šobrīd sabiedrībā cilvēki nevēlās uzņemties ilgtermiņa saistības un atbildību, jo tas mazinot viņu brīvību. Svētais Jānis Pāvils teica, ka tikai Jēzū mēs varam izprast cilvēku: mēs varam visu Jēzū, nevis vieni paši. Pārdomāsim , vai tad, kad Dieva klātbūtnē esmu pieņēmis kādu lēmumu, es to īstenoju līdz galam, paļaujoties uz Dieva palīdzību? Mēs visu varam Dievā, kopā ar Dievu. Piemēram, bērnu audzināšanā, mums vajag nevis pakļauties ārējam spiedienam, bet rīkoties ar ticību Dievam un apdomību, kā Svētais Jāzeps: Viņa paklausība maz līdzinās tai, kāda ir cilvēkam, kas ļauj notikumiem valdīt pār sevi. Jo kristīgā ticība radikālā veidā ir pretrunā ar konformismu vai iekšējo pasivitāti un apātiju.

Kristiešiem apdomība ved uz svētumu, mēs saprotam, ka apdomīgākais lēmums ir censties darīt visās lietās Dieva gribu. Jāzeps patiešām bija vienkāršs cilvēks, kam Dievs uzticējās, lai veiktu lielas lietas. Visus savas dzīves notikumus viņš prata dzīvot tā, kā Kungs viņam prasīja. Tādēļ Svētie Raksti cildina Jāzepu, sakot, ka viņš bija taisns [..] Dzīvot no ticības: Svētais Jāzeps šos vārdus, kas vēlāk apustulim Pāvilam tik bieži kļuva par vielu meditācijai, piepildīja pārpārēm. Bez rutīnas un bez formālisma, spontāni un dziļi viņš īsteno Dieva gribu [..]Tas, kurš dzīvo no ticības, var sastapties ar grūtībām, cīņu, sāpēm, pat rūgtumu, bet nekad ar mazdūšību, nomāktību, jo viņš zina, ka viņa dzīve ir noderīga, zina, kādēļ ir nācis virs zemes.

Un lai būtu svētam un apdomīgam, vajag lūgties: svētais Patriarhs ir arī iekšējās dzīves skolotājs, jo viņš mums māca pazīt Jēzu un dzīvot ar Viņu un mums liek atklāt, ka mēs piederam Dieva ģimenei. To visu svētais Jāzeps mums māca kā ikdienišķs cilvēks, kāds viņš bija, – ģimenes tēvs, strādnieks, kas ar savu roku darbu pelnīja iztikai.

Tā lūgšanas dzīve nav domāta tikai „atvaļinājuma laikam” vai „brīvdienām”. Pats darbs jau ir lūgšanas veids, ja mēs to veltam Dievam, ja mēs to cenšamies izpildīt pēc iespējas labāk, ja mēs cenšamies profesionāli kalpot citiem, sabiedrībai Dieva mīlestības dēļ.

Svētīgu Gavēņa laiku!

ASL

2020.13.03
Direktores vēstule

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie RARZI docētāji, studenti un darbinieki,

Vakar vakarā pieņemtais Ministru kabineta rīkojums Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” mums liek meklēt studiju iespējas tālmācības formā. Dažu dienu laikā mēs piedāvāsim vairākus variantus kā turpmāk varēsim rīkot lekcijas un pārbaudes darbus. Institūts savu darbu nepārtrauc un strādā ierastajā veidā.

Būsim vienoti lūgšanā par mūsu RARZI un arī par visiem, kas ciešs no Koronavīrusa un tā izraisītajām sekām. Atcerēsimies svētā Kārļa Boromeja aicinājumu, ko viņš teica smagas epidēmijas laikā – “Lūgšana un higiēna”. Būsim atbildīgi viens par otru un ievērosim piesardzības pasākumus.

Lai mums visiem liels miers un paļāvība uz Kungu šajā pārbaudījumā! Būsim vienoti ar Svēto Tēvu Francisku, kas īpašā veidā lūdzās par visiem, kas cieš: https://www.vaticannews.va/en/pope/news/2020-03/pope-francis-prayer-our-lady-protection-coronavirus.html

Ar cieņu,

Žanete Narkēviča

RARZI direktore

 

Pāvesta Franciska lūgšana:

 

Marija, Tu pastāvīgi izgaismo mūsu ceļu kā pestīšanas un cerības zīme.

Slimnieku veselība, mēs uzticam sevi Tev.

Pie Krusta Tu biji līdzās Jēzum viņa sāpēs ar nelokāmu ticību.

Tu, Romas tautas pestītāja, zini mūsu vajadzības.

Esam pārliecināti, ka parūpēsies par mums tā kā Tu to paveici Galilejas Kānā, lai prieks un svētku līksmība atkal atgrieztos pēc šī pārbaudījuma brīža.

Palīdzi mums dievišķās mīlestības Māte nostāties Tēva gribas priekšā un darīt to, ko Jēzus mums saka.

Lai Viņš, kas uzņēmās mūsu ciešanas un izcieta mūsu sāpes, caur Krustu mums dāvātu augšāmcelšanās prieku. Amen.

Ak, svētā Dievmāte, mēs meklējam patvērumu Tavā aizstāvībā.

Nenicini mūsu lūgšanas mūsu pārbaudījumu brīdī, bet atbrīvo mūs no visām briesmām, Tu godināmā un svētā Jaunava.

2020.12.03
Tiek atcelts seminārs „Garīgais impulss 9”

Sakarā ar koronavīrusa straujo izplatību tiek atcelts seminārs katehētiem "Garīgais Impulss" 20.03.-21.03. Tiem, kuri jau ir samaksājuši dalības maksu, nauda tiks pārskaitīta atpakaļ uz dalībnieka kontu.

2020.12.03
"Mana Pirmā Svētā Komūnija" Katehēzes darba burtnīca

Iznācis atkārtots mācību komplekta "Mana Pirmā Svētā Komūnija" Katehēzes darba burtnīcas metiens. Darba burtnīcas cena  3.20 EUR.  Var iegādāties RARZI, iepriekš sazinoties ar bibliotekāri Inesi Šaršuni vai katehēzes metodiskā centra vadītāju Lolitu Ērgli.

2020.10.03
RARZI Gavēņa laika rekolekcijas TIEK ATCELTAS!!!

2020.09.03
Par seksualitāti dažādos aicinājumos

Vārdus “celibāts” un “seksualitāte”, iespējams, grūti iedomāties vienā teikumā. Tomēr, atgādinot, ka seksualitāte ir “cilvēka būtiska personas dimensija”, RARZI rīkotais seminārs “Seksualitāte laulībā un celibātā” 20. februārī jau otro reizi pievērsās tēmai par šīs dimensijas izdzīvošanu garīgā kontekstā. Šoreiz – jau minēto dzīves aicinājumu ietvaros.

Seminārā kā lektori piedalījās medicīnas doktors, seksologs un psihoterapeits Dainis Balodis, psiholoģijas maģistre, izglītības psiholoģe, kustības “Laulāto Tikšanās” vadītāja Daina Žurilo, kanonisko tiesību doktors, Garīgā semināra pasniedzējs priesteris Andžejs Lapinskis, kā arī māsa Sofija Ošmjanska, Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta docente un garīgā līdzgaitniece. Semināru un tā diskusijas daļu vadīja māsa Inese Ieva Lietaviete un jezuītu tēvs Jānis Meļņikovs.

Seksualitāte un mainīgie morālie standarti

Definējot to, kas vispār ir seksualitāte, Dainis Balodis norādīja, ka tas ir cilvēka būtības centrālais aspekts no dzimšanas līdz nāvei.[1] Tāpat kā turpmākie runātāji, arī viņš norādīja, ka vienlaikus seksualitātes izpausme ir jebkura radoša darbība. Papildus no ārsta skatījuma sniegtajam ieskatam tajos fizioloģijas aspektos, kas saistīti ar seksualitātes funkcijām, D. Balodis pievērsās arī morālajiem standartiem, kas saistīti ar šo tēmu.

Kauns un lepnums – tie ir divi pašapzināto emociju galējie punkti, kas balstās pašnovērtējumā un sabiedrībā pastāvošajos morāles standartos. Šie standarti ir mainīgi, un sabiedrība laika gaitā piedzīvojusi pāreju no viena uz otru. Individuālā līmenī starp kaunu, vainas sajūtu un lepnumu atrodas apmulsums. Tāpat ārsts norādīja, ka morāles standartu mainīgumu un nepastāvīgumu mēs pieredzam tajā, ka, “pielāgojot baušļus savām vajadzībām”, veidojas dubultstandarti, piemēram, attiecībā uz novirzēm no normas. Ja oficiāli ekshibicionisms jeb intīmo zonu izrādīšana ir nepieņemama un tiek uzskatīta par seksuālu novirzi, tad uz vizuālo saturu orientētās sociālās tīklošanas vietnēs, kā, piemēram, Instagram, sava ķermeņa atkailināšana kļuvusi par sava veida normu popularitātes un pozitīvas reakcijas gūšanai.

Lai gan ārsta uzrunas mērķis nebija skart celibāta tēmu, atstājot to šī aicinājuma pārstāvjiem, viņš kādā brīdī norādīja savu pozīciju: “Celibātam kā reliģiskai praksei bija racionāla jēga konkrētā laika posmā, kad tā tika ieviesta kā uzstādījums [priesterības kontekstā]. Šobrīd sociālā struktūra mainījusies, tāpēc noteikti mainījusies arī celibāta jēga.”

Celibāts neizslēdz seksualitāti

Celibāta tēmai savas uzrunas veltīja gan priesteris Andžejs Lapinskis, gan karmelītu māsa Sofija Ošmjanska, skaidrojot tā nozīmi priesterības un konsekrētās dzīves aicinājumos, kas paredz atteikšanos no laulības, līdz ar to – arī seksuālām attiecībām. Abu uzrunu pamatā esošie vēstījumi bija līdzīgi – seksualitāte ir integrāla personības daļa, tā nekur nepazūd, izvēloties celibātu, bet tiek realizēta atšķirīgā veidā, kalpojot apkārtējiem cilvēkiem.

“Viens no izplatītākajiem mītiem par celibātu – priestera dzīve ir pakārtota vientulībai,” norādīja A. Lapinskis. “Tomēr celibāts pēc savas dabas domāts, lai priesteris būtu priekš visiem. [..] Prasība, lai priesteris līdzinās Kristum, caur celibātu tiek īstenota ne tikai tāpēc, ka Kristus nebija precējies un viņam nebija bērnu, bet tāpēc, ka Kristus ir Labais Gans, kas atdot dzīvību par ganāmpulku, nevis vienu atsevišķu aitiņu.”

Uzsverot, ka seksualitāte ir iekšēju procesu kopums, kreativitāte, A. Lapinskis norādīja, ka priesteris seksualitātes enerģiju, kas katrā no mums kā dzinējspēks un dāvana no Dieva attiecību veidošanai, izmanto, lai uzņemtos rūpes par draudzi un cilvēkiem, kurus apmeklē. “Priesteris savai draudzei atdod visu laiku, spēku, intelektu, arī vīrišķību.”

Bieži celibāts pats par sevi tiek uzskatīts par izaicinājumu, ar ko priesterim jācīnās, taču A. Lapinskis norādīja, ka “nobriedušam priesterim celibāts pats par sevi nebūs problēma. Celibāts kļūst par problēmu kā sekas kaut kam citam”. Tad varot uzdot jautājumu par garīgo dzīvi, attiecībām ar Kristu, kā arī draudzības attiecībām ar pārējiem, kas lielā mērā ir arī bīskapa un citu priesteru atbildība.

Šķīstība kā seksualitātes sastāvdaļa

Iesākot savu uzrunu, māsa Sofija Ošmjanska norādīja, ka šķīstība (nav runa par celibātu) nav tikai konsekrētās dzīves uzstādījums, bet gan ir vajadzīga, lai “seksualitāte būtu integrēta visā personā”. Katra aicinājuma ietvaros šķīstības tikums nozīmē personas līdzsvaru.

Kā seksualitātes funkcijas, kuras realizē konsekrētā persona, tika norādītas: (1) vienotība – tiekšanās pēc dziļas vienotības attiecībās ar Dievu; (2) mīlestības pieņemšana un dāvāšana attiecībās ar Dievu un līdzcilvēkiem; (3) apustuliskais auglīgums, kas nozīmē dot dzīvību, bet Evaņģēliskā nozīmē jeb sniedzot garīgu atbalstu. Tajā pat laikā seksualitāte celibātā nenozīmē vienkārši bezmiesisku mīlestību. Ņemot vērā, ka seksualitāti izprot kā dzīves dinamismu, enerģiju, tas nozīmē arī spēju gūt baudu no ikdienā notiekošajiem procesiem, darbiem.

Māsa Sofija nenoraidīja ideju, ka miesiskās un emocionālās tuvības ar kādu konkrētu cilvēku trūkums var būt sāpīgs, tomēr šī rēta var kļūt par satikšanās vietu, kur piedzīvot dziļākas attiecības ar Dievu.

Laikmets, kad sarežģīti veidot tuvas attiecības

Par seksualitātes realizēšanu aicinājumā uz ģimeni runāja Daina Žurilo. Viņa norādīja, ka dzīvojam sarežģītā laikmetā, jo “mūsdienu tehnoloģijas ir viens no domu, jūtu, emociju veicinātājiem, kas nereti ir fantāziju augļi un nav saistīti ar realitāti”.

Līdzīgi kā par celibātu, arī par ģimenes dzīvi pastāv mītiski uzskati. Kā vienu no tiem D. Žurilo norādīja regulāras, biežas seksuālas attiecības. Savas uzrunas laikā viņa centās uzsvērt to, ka tās ir rezultāts vienotībai, bet bieži pāru starpā rodas konfliktsituācijas, ir grūtības izlīgt un piedot, tāpēc ir grūti runāt par kopības sajūtu, kas ļautu pastāvēt tuvībai un intimitātei.

Pievēršoties pieaugušo spējai un, gluži pretēji, nespējai veidot patiesas, tuvas, stabilas attiecības, D. Žurilo uzsvēra arī posmus, kam bērna vecumā nepieciešams iziet cauri veselīgā veidā un kas iezīmē dažādas pamatvajadzības – drošība, autonomija, iniciatīva, pašvērtējuma nostabilizēšanās. “Ja ar tām viss ir kārtībā, tad cilvēks ir gatavs intīmām attiecībām. Bet tas nenozīmē, ka seksuālas attiecības vienmēr ir aktuālas. Vienkārši cilvēks ar prieku darīs visu, dzīvos ar prieku.”

Ko nozīmē seksualitāti izdzīvot veselīgi?

Semināra otrā daļa ietvēra diskusiju, kuras pamatā bija dalībnieku pirms semināra un tā laikā iesūtītie jautājumi lektoriem. Lielākoties tie skāra jautājumus par to, kā veselīgi izdzīvot savu seksualitāti un robežas attiecībās. Māsa Sofija kādā brīdī atzina, ka līdz tam bija šķitis, ka celibāta izdzīvošana ir Dieva dāvana, kas ļauj paveikt cilvēciski neiespējamo, taču Dainis Balodis bija licis saprast, ka un seksuālas attiecības nebūt nav veselīgas dzīves priekšnosacījums.

Viens no apgalvojumiem, kas bija atklājis vakaru – par seksu runā mums visapkārt un tā vien šķiet, ka “visi ar to nodarbojas” (skat. grafiku zemāk), bet runāt par to jēgpilnā un konstruktīvā veidā ir patiess izaicinājums. Tomēr vakars, kurā par celibātu (un dzīvi attiecībās) tika runāts seksualitātes kontekstā, patiesībā noslēdzās, īsti nemaz nenonākot spriedzes situācijā, jo, ja reiz izvēlēties dzīvi bez seksuālām attiecībām nav neveselīgs lēmums, tad seksualitāte iegūst savu nozīmi kā dzīvesprieka pamats un enerģijas avots sevis atdošanai kalpošanā.

Grafiks: IPSOS pētījums par uztveres kļūdām sabiedrībā

Fotogrāfijas: Dace Ignatova

pārpublicēts no http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/celibats/seksualitate-lauliba-un-celibata.html


[1] Tā to definē Vispasaules Veselības aizsardzības organizācija, norādot, ka tas ietver “dzimumu, dzimtes identitāti un lomas, seksuālo orientāciju, erotismu, intimitāti un reprodukciju. To izsaka domās, fantāzijās, vēlmēs, nosacījumos, vērtībās, darbībās, ticējumos, lomās un attiecībās”.

 

 

2020.06.02
Seminārs katehētiem un kristīgiem skolotājiem „Garīgais impulss 9”

Aicinājums uz šķīstību: pusaudžu seksuālās audzināšanas izaicinājumi un iespējas katehēzē

“Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lk 2, 52)

RARZI Katehēzes metodiskais centrs turpina seminārā „Impulss 8” aizsākto tēmu par pusaudžu katehēzi Iestiprināšanas sakramenta saņemšanai. Šoreiz seminārs ir veltīts pusaudžu morālās formācijas veicināšanai katehēzē, uzsverot seksuālās audzināšanas problemātiku un nepieciešamību katehēzes nodarbībās.

Semināra mērķis: Iepazīstināt priesterus, katehētus un kristīgās mācības skolotājus ar pusaudžu seksuālās audzināšanas iespējām un metodēm katehēzē un kristīgajā mācībā.

Semināra rīkotājs: Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta Katehēzes metodiskais centrs sadarbībā ar Latvijas kristīgo skolotāju asociāciju.

Semināra mērķauditorija: Priesteri, katehēti, kristīgie skolotāji un visi, kas darbojas izglītības laukā.

Semināra norises laiks: 20.03.20. plkst.15.00 – 21.03.20. plkst.16.00

Semināra norises vieta: Rīga, Katoļu iela 16, RĪGAS AUGSTĀKAIS RELIĢIJAS ZINĀTŅU INSTITŪTS, LATVIJAS STARPDIECĒŽU AUGSTĀKAIS GARĪGAIS SEMINĀRS.

Semināra dalības maksa: 25.00 EUR ar naktsmājām; 13.00 EUR bez naktsmājām.

Dalības maksu ieskaitīt RARZI kontā. Ārkārtējos gadījumos būs iespēja veikt maksājumu skaidrā naudā semināra laikā.

Nakšņošanas iespējas: Katoļu iela 16 (RARZI); Drustu iela 36a (Betānijas Dominikāņu māsas).

Pieteikšanās semināram līdz 16.03.2020. Tiem, kuriem ir nepieciešamas naktsmājas, lūgums pieteikties savlaicīgi, jo nakšņošanas vietu skaits ir ierobežots. Ja ir iespēja nakšņot pie radiem vai draugiem, lūgums to izmantot.

Pieteikšanās semināram: lolita_ergle@inbox.lv; mob. tālr. nr. 29527064

Semināra dalībnieki saņems apliecību par 16 stundu izglītības programmu.

Piesakoties ir nepieciešami sekojoši dati: vārds, uzvārds, draudze/ skola, mobilā tel. nr., e-pasts.

RARZI rekvizīti: Nodibinājums “Laterāna Pontifikālās universitātes filiāle Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts”
LPU FILIĀLE RARZI – interneta bankas saīsinājums
Reģistrācijas nr. 40003501407
Juridiskā adrese: Katoļu iela 16, Rīga LV-1003
SWEDBANK
IBAN: LV25HABA0001408056042
S.W.I.F.T.: HABA LV 22

Maksājuma mērķī norādiet: dalības maksa ar naktsmājām vai dalības maksa bez naktsmājām.

Semināra programma

20.03.20. Piektdiena

14.30-15.00 Reģistrācija un iesildīšanās (tikšanās prieks pie kafijas tases).

15.00-16.30 "Kā ar jauniešiem runāt par TO?" Dainis Pandars (kustības "Īsta Mīlestība Gaida" vadītājs).

16.30- 17.30 Svētā Mise Sv. Franciska baznīcā.

17.30-18.00 Vakariņas.

18.15 – 19.45 „Gribas aspekts bērnu un pusaudžu morālajā attīstībā J.A. Studenta audzināšanas modelī”. Tēvs Sergejs Dominiks Ivanovs

20.00 Došanās uz naktsmājām.

20.03.20. Sestdiena

8.15- 8.45 Brokastis

9.00-10.30 „Miesas teoloģija – labā vēsts cilvēka seksualitātei”. Pētījums par Latvijas pusaudžiem. Inga Svētiņa

10.45-12.15 „Pusaudžu vērtībizglītība Dimzēnos” Labās prakses piemērs darbam ar pusaudžiem un jauniešiem. (Pusaudžu rekolekciju iespējas Dimzēnos). Edgars Svētiņš

12.30 -13.00 Pusdienas.

13.00-14.30 „Cilvēka seksualitāte – dāvana un uzdevums. Seksuālās audzināšanas uzdevumi un metodes”. Pr. Andris Ševels

14.45 – 15.30 Uzruna, aizlūgumi un svētība. Pr. Aleksandrs Stepanovs

15.30-16.00 Refleksija par seminārā gūto un tā praktisko pielietojumu draudzēs.

 

Pasākumu atbalsta 

 

2020.28.01
Pieteikšanās semināram "Seksualitāte laulībā un celibātā"

Reģistrācija caur saiti https://ej.uz/seksualitategarigums

2020.28.01
Laulība un celibāts – lielie izaicinājumi mūsdienu kultūrā

Ceturtdien, 20. februārī, Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI) aicina uz kārtējo starpdisciplināro semināru par seksualitātes un garīguma integrāciju. Šoreiz tēma ir "Seksualitāte laulībā un celibātā", jo jau iepriekšējā diskusijā, kas norisinājās 2019. gada oktobrī, lielu klausītāju interesi raisīja praktiski jautājumi, kas saistīti ar seksuālām attiecībām ārpus laulības, kā arī seksualitātes izdzīvošanu, neesot laulībā.

Celibāts (no latīņu valodas caelebs – "neprecēts, dzīvot vienam") šaurākā nozīmē attiecas uz ordinētiem Baznīcas kalpotājiem, kas izvēlas sevi nedalīti veltīt Kungam "debesu valstības dēļ" (Mt 19, 12). Plašākā nozīmē celibāta dzīvesveidu var attiecināt arī uz visiem tiem, kuri atturas no seksuālajām attiecībām. Tas sasaucas ar vispārējo aicinājumu kristiešiem dzīvot šķīstībā "tādā veidā, kādā to visiem nosaka morāliskais likums un atkarībā no tā, vai viņi ir precējušies vai ne." (Katoļu Baznīcas Katehisms, 2349) Tātad – atturēšanās no seksuālas tuvības attiecas gan uz jauniešiem, kas nav laulājušies, gan cilvēkiem, kuri ir šķīrušies un dzīvo jaunās attiecībās, atraitņiem, cilvēkiem, kuri nevar izveidot pilnvērtīgu laulību kādu objektīvu ierobežojumu dēļ (nopietnas saslimšanas, neauglība, homoseksuāla orientācija u.c.)

Diemžēl šī objektīvā norma atturēties no seksuālām attiecībām ārpus laulības mūsdienu seksualizētajā pasaulē bieži vien šķiet neizpildāma – pat kristiešu vidū, savukārt nekristiešu vidū – tiek uztverta par anomāliju vai cilvēka tiesības ierobežojošu noteikumu. Un ļoti bieži ciešanas izraisa tieši "negribēts celibāts" (involuntary celibate) – nespēja atrast partneri, neraugoties uz cilvēka ilgām pēc attiecībām.

Bet vai tiešām celibāts ir tikai ierobežojums, nevis svētība un pilnvērtīgs dzīvesveids? Ko celibātā (brīvprātīgi izvēlētajā / vai arī "negribētajā") dzīvojošie var mācīties no laulātajiem, kuru aicinājums ir saglabāt uzticību arī tad, kad dzīvesbiedrs pieviļ, kad kļuvis fiziski nepatīkams vai neapmierina viņu vajadzības? Kā dzīvot par spīti kārdinājumam otru pamest?  Semināra diskusiju fokusā būs arī izaicinošais jautājums – vai un kā vīrietim un sievietei ir iespējams izdzīvot savu seksualitāti bez intīmas tuvības un seksuālām attiecībām? Paneļdiskusijā piedalīsies ārsts seksologs un psihoterapeits Dainis Balodis, psiholoģe un kustības "Laulāto Tikšanās" starptautiskās misijas vadītāja Daina Žurillo, priesteris, RTI docents Andžejs Lapinskis un RARZI docente, morālteoloģijas pasniedzēja māsa Sofija (Irēna Ošmjanska).

Semināru mērķis ir piedāvāt tālākizglītības iespējas pastorālā darba veicējiem, garīdzniekiem, psihiskās veselības aprūpes un sociālās jomas profesionāļiem, kā arī citiem klausītājiem, kuriem interesē teoloģijas un psiholoģijas starpdisciplinārā dialoga jautājumi.  Dažādu viedokļu apmaiņā seminārā tiks meklētas iespējas, kā integrētā veidā sniegt psiholoģisko un pastorālo palīdzību situācijās, kurās cilvēki saskaras ar savas seksualitātes izdzīvošanu "trausluma un nepilnības situācijās" (Amoris Laetitia, 296).

Dalības maksa 20. februāra pasākumā ir 10 eiro (ar pārskaitījumu), pasākumā dienā – 15 eiro. Pēc semināra būs iespēja saņemt tālākizglītības apliecību par dalību seminārā. Lai pieteiktos, jāreģistrējas elektroniski šeit.

Dalības maksu lūdzam pārskaitīt uz RARZI kontu līdz 17. februārim:

LPU FILIĀLE RARZI

Reģistrācijas nr. 40003501407

Juridiskā adrese: Katoļu iela 16, Rīga LV-1003

SWEDBANK

IBAN: LV25HABA0001408056042

S.W.I.F.T.: HABA LV 22

 

Video no iepriekšējā semināra

2020.08.01
RARZI un RTI sadraudzības diena

14. decembrī Ikšķiles Karmela klostera durvis bija viesmīlīgi atvērtas RARZI un RTI studentu un docētāju lūgšanas un sadraudzības dienai. Adventa laika gaisotnē visiem pasākuma dalībniekiem bija iespēja sagatavoties Kunga dzimšanas svētkiem.

Sadraudzības diena sakrita ar Karmela lielā svētā Jāņa no Krusta svētkiem, tāpēc šī diena sākās ar viņam veltītu apceri, ko vadīja RARZI un RTI docētāja m. Sofija.

Pārsteidzoša dāvana bija Fatimas Dievmātes ceļojošās skulptūras viesošanās Karmelā – svinīgā procesijā 100 baltu rožu ietērpā tā tika ienesta kapelā un īpašā veidā godināta.

Pasākuma kulminācija bija Svētā Mise, ko vadīja V. E. bīskaps Andris Kravalis. RARZI un RTI apvienotais koris bija sagatavojis svētā Jāņa no Krusta svētku Misei veltītus dziedājumus.

Mises noslēgumā abi Institūti pateicās LR vēstniecei Austrijā, bijušai vēstniecei pie Svētā Krēsla Veronikai Ertes kundzei par auglīgo sadarbību, kas veidojās kopīgi strādājot pie kardināla Koha, kardināla Parolina, kardināla Turksona un jo īpaši pāvesta Franciska vizītes pasākumu organizēšanas.

Pēc Svētās Mises bīskaps Andris Kravalis svinīgi pasniedza ar laba vēlējumiem, maģistra diplomus  trīs absolventiem, Ivetai Šaicānei, Ingai Svētiņai un Ojāram Dernovam, kas ieguva pastorālā konsultanta kvalifikāciju.

Diena noslēdzās ar patīkamām un draudzīgām sarunām pie pusdienu galda un ikviens no šī pasākuma devās mājup garīgi atjaunojies un sagatavojies Ziemassvētkiem.

Šo īpašo sirds noskaņu izsaka kādas studentes - Ingrīdas Slišānes poētiska apcere:

Ar klusām ilgām mēs steidzāmies pēc vēl viena mīlestības kumosiņa uz Jēzus atvērtajām rokām. Bija gaidoša noskaņa, skatoties liesmojošās Adventa svecēs, kas sildīja Karmela māsu klosteri.

Patiesībā vairāk par sveču liesmām šo notikumu sasildījām mēs paši, ļaujoties Dieva mīlestībai svētā Jāņa no Krusta Dziesmu dziesmas apcerē - kā baltas, plīvuros ietērptas līgavas vēlējāmies pieņemt aicinājumu ieiet Marijas sirds telpā, kas mūs aizved pie Līgavaiņa. Svētā Jāņa no Krusta Dziedājumu mistiskā oāze atkausēja apsarmojušās sirds durvis, atverot to dievišķai tagadnei.

Kopība skatienos, vārdos, asarās, smaidos aicināja uzlūkot savu tuvāko mīlestībā. Vēl dodoties mājup sirdī virmoja svētku prieks. Siltā gaisma izgaismotajos logos liecināja tikai par vienu - es Tevi mīlu!

 

RARZI direktore Žanete Narkēviča

Foto Ermīns Kaminskis

 

 

 

 

 
 

APTAUJA


Institūta svarīgākā misija ir?
skolot ticības mācības skolotājus un kapelānus
evaņģelizēt neticīgos
veicināt sabiedrībā integrālu skatījumu uz cilvēku
sekmēt studentu izpratni par teoloģiju

PARTNERI

 


.