Ticības gads ‑ Jubilejas gads

Laterāna Pontifikālās Universitātes filiālei Rīgas Augstākajam reliģijas zinātņu institūtam 20 gadu jubileja

 

Viņa svētība Romas pāvests Benedikts XVI, kurš vienlaikus ir jebkuras pontifikālās, tai skaitā arī mūsu, Laterāna Pontifikālās Universitātes (LPU), augstākais vadītājs, apustuliskajā vēstulē „Porta Fidei” („Ticības durvis”) 2011. gada 17. oktobrī izsludināja Ticības gadu, kas sākas 2012. gada 11. oktobrī un noslēdzas Kristus Karaļa svētkos, 2013. gada 24. novembrī. Pāvests vēstulē norāda, ka kristieši daudz vairāk nekā par ticību ir sākuši rūpēties par sociālo, kultūras un politisko jomu, turpinot uzskatīt, ka ticība pašsaprotami ir sabiedrības dzīves priekšnoteikums. Taču realitātē tas tā nav, turklāt bieži ticība sabiedrības dzīvē vispār tiek noliegta. Tāpēc, kā pāvests Benedikts XVI raksta „Porta Fidei” 14. paragrāfā: „Pasaulei mūsdienās jo īpaši ir vajadzīga ticama liecība, ko sniegtu cilvēki, kuru prātu un sirdi ir apgaismojis Kunga Vārds un kuri spētu daudziem atvērt sirdis un prātus ilgām pēc Dieva un patiesas dzīves – dzīves, kas nekad nebeidzas.”

Pāvesta nostādnes 2012. gada jūnijā, iepazīstinot presi ar Ticības gada zīmolu, papildina arhibīskaps Rino Fizikella, kas ir bijis iepriekšējais LPU rektors un tagad pilda Jaunās evaņģelizācijas veicināšanas pontifikālās padomes prezidenta pienākumus. „Ticības gada norise ir skatāma plašākā kontekstā, ko raksturo vispārējā krīze, kas skar arī ticību. Ticības krīze ir tās antropoloģiskās krīzes dramatiska izpausme, kas cilvēku ir ierobežojusi līdz viņa [kā bioloģiskas būtnes] iespējām. Mums ir jāpārvar garīgā nabadzība, kas ietekmē tik daudzus mūsu laikabiedrus, kuri vairs neuztver Dieva trūkumu dzīvē kā tukšumu, kas ir jāpiepilda. Tādējādi Ticības gads ir iespēja, ko kristticīgo kopība piedāvā daudziem cilvēkiem, kas izjūt ilgas pēc Dieva un vēlas Viņu atklāt no jauna.” Tiesa, Ticības gada moto ir ņemts no Apustuļu darbiem 14, 26, kur lasām: „Tur nonākuši un draudzi sapulcinājuši, tie stāstīja, cik daudz Dievs ir tiem darījis un kā Viņš pagāniem atvēris ticības durvis.” Kā redzam, te runa ir par pagāniem. Taču neļausimies pašapmierinātībai! Ticības kongregācijas publicētajās vadlīnijās Ticības gada svinēšanai ir uzsvērts, ka šis gads ir iespēja katoļiem veikt konversiju jeb patiesu atgriešanos pie Kunga, lai izveidotu ar Viņu daudz dziļākas attiecības, tai skaitā lūdzot piedošanu un gandarot par grēkiem pret ticību, kas ir lieliska iespēja Latvijā izlīdzināties ar Kungu gan par ateisma desmitgadēm, gan par posmu pēc neatkarības atgūšanas. Patiesi, Ticības gada centienu viduspunkts ir katoļu evaņģelizācija visā pasaulē, paaugstinot katehēzes kvalitāti, lasot, skaidrojot un saprotot Vatikāna II koncila dokumentus un „Katoļu Baznīcas katehismu”, kura izdošanas 20 gadu jubileja tiks svinēta 2013. gada 29. septembrī ar katehētu tikšanos Romā. Diecēžu līmenī Vatikāns aicina uz atjaunotu ticības un prāta dialogu, kurā iesaistāmi mākslinieki, zinātnieki, kultūras un izglītības darbinieki.

Tāpēc ar lielu prieku var vien piekrist viduslaiku filozofiem, kas apgalvoja, ka nejaušības pastāv tikai cilvēka prātā – tā patiesi ir nozīmīga saskaņa, ka Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts svin savu 20. jubileju „reizē ar” vai varbūt pat „kā” Ticības gadu.

Fundamentālajā darbā „Latvijas Romas katoļu Baznīcas vēstures materiāli” bīskaps Jānis Cakuls raksta, ka trijām paaudzēm skolas gadi un pēc tam arī studiju laiks augstskolās bija jāpavada karojošā ateisma apstākļos, kur mācībās patiesībā galvenā vieta bija ierādīta ateisma propagandai. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, paredzot, ka bērnus atkal varēs mācīt kā draudžu skolās, tā arī vispārizglītojošās skolās, Baznīcas vadībai vajadzēja domāt par kvalificētu ticības mācības skolotāju sagatavošanu.

Par institūta aizsākumu ir uzskatāmi skolotāju kursi, kas pirmoreiz tika rīkoti 1990. gada vasarā, kad bīskaps J. Cakuls bija aicinājis draudžu prāvestus izraudzīties kandidātus, ko sūtīt uz katehētu kursiem Rīgā. Par spīti dažādām grūtībām, kas radās tāpēc, ka kursos Rīgā bija jāpavada trīs nedēļas, 11. jūnija rītā Garīgajā seminārā bija ieradušies vairāk nekā 80 klausītāju. No tiem 32 bija pedagogi, pārējie dažādu citu profesiju pārstāvji. „Pirmajās dienās klausītāji bija klusi, nopietni un it kā nedaudz bailīgi. Bet tas ātri pārgāja, mūsu sirdis iesila, un drīz vien varējām priecīgi iesaukties: „Mums šeit ir labi!”” raksta kursu studente Tekla Vanaga – māsa Mirjama PIJ. Nebija nevienas piektdienas, kad gados cienījamā māsa nebūtu braukusi garo ceļu no Varakļāniem uz Rīgu, lai klausītos lekcijas, un, kad institūts jau kļuva par augstskolu, māsa, lai saņemtu godam pelnīto diplomu, pabeidza arī vakara vidusskolu, tādējādi iegūstot attiecīgo diplomu, ko viņai pirms daudziem gadu desmitiem padomju skola liedza, zinot, ka viņa izvēlējusies veltīt sevi klosterdzīvei.

Taču par institūta dibināšanas laiku ir jāuzskata 1992./93. mācību gads, kad mācības sāka notikt regulāri – četras dienas vakaros un visu dienu sestdienā. No šā laika var runāt par Katehētikas institūtu (KI) kā tagadējā RARZI pirmsākumu, par kuru priesteris Jānis Budkāns, kas sākotnēji bija KI students un vēlāk ilggadējs mācībspēks, reizēm jokoja: „Slavenais Katehētikas institūts, pie kura atrodas Rīgas pilsēta.” Vienlaikus tika rīkoti katehētu kursi Rēzeknē, Liepājā, Jelgavā, Kuldīgā un Daugavpilī. Katehētikas institūts bija Garīgā semināra (GS) struktūra, tā jau GS toreizējā rektora Andra Jerumaņa laikā ieliekot pamatu topošo priesteru un katehētu sadarbībai, kas Jaunās evaņģelizācijas misijas izpildei ir būtiska.

Pirmajos gados klausītāju Katoļu ielas mājā ik vakaru bija ļoti daudz – daudz vairāk nekā imatrikulēto studentu, kuru vidū arī, piemēram, tagadējā cietumu kapelāne Daina Strelēvica, katehēti Staņislava Jostsone, Ēriks un Taisija Eglīši, tagadējās RARZI docētājas Inese Augškalne un Lolita Ērgle. Pirmo gadu studenti lielākoties bija jau ar iegūtu augstāko izglītību un lielu darba pieredzi, daudzi arī nopietna brieduma gados, taču viņi bija tik ļoti izsalkuši pēc dievzināšanas, ka patiesā upurgarā pārvarēja visas grūtības un turpināja studijas.

„Te tiek klāts Dieva Vārda galds,” kādā no sarīkojumiem par institūtu teica ilggadējais ievērojamais GS garīgtēvs un KI kapelāns tēvs Viktors Pentjušs, MIC. Un te ir bijusi arī iespēja klausīties pasaulslavenā latviešu un brazīliešu filozofa, Svētā Toma Pontifikālās Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa Staņislava Ladusāna, SJ lekcijas, savas zināšanas studentiem te dāvāja trimdā augsti izglītotie un Latvijā atgriezušies tagadējie bīskapi Andrejs Ārvaldis Brumanis un Antons Justs; te ieradās arī katehētikas speciālisti no Francijas, ASV, Lielbritānijas; te ir uzstājusies izcilā reliģijas pedagoģijas profesore Glorija Durka, kura kā profesore mācīja virkni Latvijas maģistrantu un doktorantu Fordama universitātē ASV, lielais Latvijas draugs Altetingas klostera Austrijā ilggadējais abats Bernhards Nābers, beļģu misionārs Žozefs Bastēns un vēl, un vēl...

Institūtu no tā sākumiem līdz pat gadsimtu mijai vadīja Maneta Anšēvica, jau no pašiem sākumiem, balstoties uz tēva Viktora Pentjuša kā garīgtēva gudrību, institūtā galveno vērību pievēršot garīgās dzīves attīstībai, kurā sakņojās Latvijas Baznīcas atdzimstošā katoliskā inteliģence. Tāpēc nevietā ir reizēm dzirdēti nezinošu cilvēku augstprātīgi pārmetumi par „intelektuālismu, kas atrauj no ticības”. Tieši otrādi, Latvijā ticību drīzāk pat apdraud māņticība, jo, kā ir rakstījis pāvests Jānis Pāvils II enciklikā „Fides et ratio”, tur, kur ticība vairs nav sapratnīga ticība, ieviešas fideisms un māņticība. Tas pat ļoti attiecas uz Latviju, kur pusgadsimtu bija pārtraukta teoloģiskās izglītības un kultūras attīstība. Tāpēc jau KI statūtos no paša sākuma ir bijis norādīts, ka „audzēkņiem, smeļot spēku Kristus mīlestībā, ir jāizmanto laiks, to pilnīgi atdodot Dievam un līdzcilvēkiem, savu mīlestību uz Kristu izpaužot visā savā dzīvē un darbā”. Tikai šā mīlestības kalpojuma īpašā iezīme ir intelekta nostrādināšana, lai spētu saprast, skaidrot, tulkot dzīvi Svēto Rakstu ticības gaismā, mācītos dievišķo pedagoģiju, stāvot uz ceļiem lūgšanā un pacietībā nesot upurus, un palīdzētu līdzcilvēkiem, izstarojot Kristus mīlestības smaržu katrā dzīves brīdī. Mūsu līdzcilvēkiem, reiz teica tēvs Viktors Pentjušs, vairāk par visu ir vajadzīga mīlestība, tas sirds siltums, kas mums ir tāpēc, ka tas nāk no Kristus.

1995. gada rudens pusē kļuva skaidrs, ka ir jāvirzās uz augstskolas statusa iegūšanu, un nelielā darba grupa, var teikt, no nulles punkta ķērās pie darba, izzinot, kas vispār ir akreditācija, veidojot nepieciešamo dokumentāciju un pārvarot arī savējo cilvēku neticību katoliskai augstskolai Latvijā. Visu šo laiku nepārtrauktu atbalstu un iedrošinājumu institūtam bija sniedzis un turpināja sniegt Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats, kuram institūts vienmēr ir bijusi sirdslieta. Tepat, Katoļu ielā, stingrs atbalsts bija toreizējais GS prefekts monsiņjors Oļģerts Daļeckis, kas nemitējās aizlūgt, organizēt, uzmundrināt un visiem iespējamiem veidiem virzīt uz priekšu augstskolas tapšanu. GS rektors bīskaps Antons Justs savukārt smagi strādāja diplomātiskajā un politiskajā līmenī, virzot katoļu augstskolas ideju.

Tas bija ļoti grūts laiks. Mūsu tagadējie izcilie docētāji vēl tikai turpināja studijas ārzemēs, lai parasti jau Latvijā iegūtajai augstākajai izglītībai pievienotu teoloģijas dažādu nozaru bakalaura, maģistra vai licenciāta un beidzot arī doktora grādu. Baznīcas politika 1990. gadu sākumā sūtīt Latvijas cilvēkus studijās uz Itāliju, Franciju, ASV u.c. XXI gadsimta sākumā, var teikt, ir vainagojusies ar izcilu guvumu – RARZI izceļas ar to, ka te strādā pēc vidējā vecuma daudz jaunāki pasniedzēji nekā citās Latvijas augstskolās, lielākajai daļai no tiem ir starptautiski prestižās ārzemju augstskolās iegūti doktora grādi, un tas ir ļāvis katoliskajai teoloģijai Latvijā pēc pusgadsimtu ilgušā ateisma režīma iekļauties mūsdienu akadēmiskajā līmenī. Tāpēc tagad mēs varam jau virzīties uz doktorantūras atvēršanu un starptautiskas zinātniski pētnieciskās darbības attīstību.

Bet toreiz, deviņdesmito gadu vidū, nācās staigāt un staigāt „no Poncija pie Pilāta”, deldējot Izglītības un zinātnes ministrijas sliekšņus, laiku, spēku un nervus, neskaitāmas dienas un nakts stundas arvien no jauna pārstrādājot dokumentāciju, programmas, meklējot optimālos risinājums un nereti saņemot maldinošus norādījumus vai pat naidīgus uzkliedzienus, bet arī brīnumainu un negaidītu palīdzību. Turklāt institūta darba grupa strādāja arī pie tā, lai Garīgais seminārs kļūtu par augstskolu. Savukārt Latvijas vadošās augstskolas vai nu atrada ieganstus, kā atteikt katoliskas fakultātes izveidi vai, tieši otrādi, saredzēja izdevīgus savu problēmu risinājumus katoliskās akadēmiskās vienības asimilācijā savā struktūrā. Protams, ka neviens no šiem variantiem nederēja, jo bija jādomā par to, kā saglabāt katolisko augstākās izglītības autonomiju un neatkarību no aizvien pieaugošā sekulārisma iespaida. Grūti klājās arī studentiem, kas centās pacietīgi izturēt ieilgušās studijas neakreditētā mācību iestādē. Beidzot neapšaubāmi kļuva skaidrs, ka uz atbalstu varam cerēt tikai Romā, kur Vatikāna Izglītības kongregācija, izskatot institūta dokumentāciju, piedāvāja iekļauties Laterāna Pontifikālajā Universitātē. Dekrēts par institūta afiliāciju Laterāna Pontifikālās Universitātes Teoloģijas fakultātē tika izdots 2000. gada 22. janvārī, un tāpēc KI kļuva par RARZI jeb Rīgas Augstāko Reliģijas zinātņu institūtu. Citiem vārdiem sakot, mēs varējām iekļauties Laterāna lielajā saimē kopā ar citiem ARZI, kas ir LPU struktūrvienības visā pasaulē.

Institūta vadību uzņēmās priesteris Paskāls Marija Jerumanis, kurš milzīgu darbu ieguldīja institūta kā pasaulē slavenas augstskolas filiāles attīstībā, tai skaitā izmantojot kādreiz iegūtās inženiera zināšanas, nepārstājot lasīt lieliskās lekcijas Svēto Rakstu teoloģijā mūsu studentiem, taču arī padarīja RARZI pazīstamu Latvijas sabiedrībā, ar savu diplomātiju, intelektuālo spozmi un manierēm pārsteidzot un panākot atvērtību Latvijas akadēmiskajā un, kas nebūt nav mazāk svarīgi, ierēdņu sabiedrībā.

Izveidojās un nostiprinājās darbinieku komanda, kurus zinām, mīlam un cienām kā institūta balstu joprojām.

RARZI vārds atkal jo skaļi izskanēja Latvijas sabiedrībā, kad 2010. gada vasarā sabiedriskās plašsaziņas līdzekļi iepazīstināja ar jaunā Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča biogrāfiju. Pēc doktora grāda aizstāvēšanas Romā, Laterāna Pontifikālajā Universitātē, un atgriešanās Latvijā priesteris Zbigņevs bija uzņēmies RARZI direktora pienākumus, izvedot institūtu no briestošas krīzes situācijas. Un priesteris Zbigņevs, būdams RARZI direktors, bija veicis vēl kaut ko pavisam īpašu, kā Viņa Ekselence pats saka: „No jauna interpretēju gregoriskās Svētās Mises teoloģiju un tās noturēju nodomā, lai visiem, kas saistīti ar institūtu, būtu mūžīgā dzīvība.” Tiešām institūts ļoti pievelk, sirdi pārņem prieks, ka jau atkal jāiet uz nodarbībām – lasīt lekcijas vai tās klausīties. Kāds tam varētu būt izskaidrojums? Tikai tas pats, kas apustuļiem – Kungs, pie kā lai mēs ejam, jo tikai Tev ir mūžīgā dzīvība.

Šais gados vairāki studenti un absolventi ir devušies „svētlaimīgā redzējuma katehēzē”, ja tā to varētu nosaukt, – viņi stāv Dieva priekšā un aizlūdz par mums, kas vēl esam šīszemes institūtā. Viņiem šogad piepulcējās arī mūsu institūta absolvents, fizikas zinātņu doktors, kādreizējais Katoļu ģimnāzijas direktors, pastāvīgā diakonāta kandidāts Jānis Fomins.

Pēc darbinieku un docētāju rekolekcijām 2010. gada Ziemassvētkos, ko vadīja pāvesta nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Luidži Bonacci, jaunā direktora Dr. Theol. priestera Aleksandra Stepanova vadībā institūta virzība apzināti tiek balstīta kopībā Kristū, savstarpējā draudzīguma un ģimeniskuma attiecību stiprināšanā. Vienotība Svētajā Garā ir tas spēks, kas mūsu institūtam ļaus kļūt par Latvijas sabiedrības kristīgas atjaunotnes nozīmīgu centru.

Tāpēc, svinot RARZI 20 gadu jubileju 2012./2013. mācību gadā, aicinām visus, kas ir bijuši un ir, un varbūt būs saistīti ar RARZI, sekot informācijai RARZI mājaslapā un katoliskajos plašsaziņas līdzekļos un piedalīties šajos Ticības gada svētkos – RARZI jubilejā.

Publikāciju sagatavojusi
Māra Kiope,
RARZI absolvente un asociētā profesore

 

 
 

APTAUJA


Institūta svarīgākā misija ir?
skolot ticības mācības skolotājus un kapelānus
evaņģelizēt neticīgos
veicināt sabiedrībā integrālu skatījumu uz cilvēku
sekmēt studentu izpratni par teoloģiju

PARTNERI

 


.