RARZI un RTI studentu laivu brauciens “ekstremālos” laika apstākļos

Otrdiena, 01 oktobris 2013 12:49
Array Drukāt Array

 

Laikā, kad Vidzemes tīrumos zemkopji steidz novākt pavasarī iesēto ražu, mācības Latvijas izglītības iestādēs ir tikko atsākušās. Augļus teoloģiskajā izglītībā parasti mēdz plūkt akadēmiskā gada beigās pavasarī, tādēļ abu Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāļu - RARZI un RTI studentu pašpārvaldes maģistrantes Lienes Sudrabiņas un Garīgā Semināra seniora Jura Skuteļa vadībā vienojās par nu jau tradicionālo kopīgo izbraucienu ar laivām agrā rudenī. Šoreiz izvēle vedināja sēsties laivās un airēt pa rudens pieskāriena apgleznoto Gaujas senleju, lai tikpat vienoti, īsti katoliskā garā, turpinātu airēties tālāk nu jau metaforiskās laivās un abos institūtos iegūtās zināšanas un pieredze ar Dieva dāvātās žēlastības palīdzību ļautu izmest tīklus dvēseļu zvejā.

Svētdien, agrā 22. septembra rītā ar vairāk nekā trīsdesmit studentiem pildītais autobuss izbrauca no Rīgas uz Cēsīm, kur bija ieplānota pirmā apstāšanās. Senajā Livonijas ordeņa mestra rezidences pilsētā tikāmies ar Cēsu Kristus Karaļa draudzi un tās prāvestu Bernardu Kublinski, lai kopīgi dziedātu Dievam Rīta slavas dziesmas jeb Laudes un no prāvesta rokām izlūgtos Dieva svētību gaidāmajam braucienam. Studentiem bija patīkams pārsteigums, ka sirmais prāvests, kas pēc mēneša Dievam pateiksies par dvēseļu zvejā aizvadītiem 60 darba gadiem, katru svētdienu sāk ar Vissvētākā Sakramenta adorāciju un tad kopīgi ar draudzi dziedātām Laudēm. Sanāca tā, ka vēlējāmies iepazīstināt Cēsu draudzi ar Garīgā Semināra regulā paredzēto Stundu liturģijas praksi, bet tā vietā draudze stiprināja klēriķus uzticībā lūgšanu pienākumam un dāvanai.

Lai gan apmākušās debesis, laika prognozes un labi domājošo mājās palicēju prātīgie padomi atturēties doties uz Gauju ne pa jokam pārbaudīja ceļotāju apņēmību, tomēr pēc sēšanās kanoe laivās visu sejās bija novērojams studentisks gandarījums un aizrautība. Pēc iepriekš izplānota maršruta laivotāji ceļu no Cēsīm līdz finiša punktam Līgatnē veica trīs posmos ar divām apstāšanās vietām - Kvēpenes pilskalnā un iepretim Ķūķu klintīm. Pēc pirmā posma pārvarēšanas, kas bija atzīstams par patīkamu iesildīšanos, jo nemitīgi piesauktās lietavas likās ciemojamies visur citur, tikai ne uz Gaujas, laivotāji kāpa krastā un devās uz svētdienas liturģiskās dzīves kulmināciju, uz Mises svinībām. Misi celebrēja priesteris Andris Priede kopā ar kalpojošiem diakoniem Pēteri Skudru un Aivaru Līci, piekalpoja Semināra pirmā kursa klēriķi. Mise tika svinēta atklātā laukā, seno latgaļu pilskalnā, kura nogāzē jau vairākus gadsimtus aug viens no kuplākajiem ozoliem Latvijā - Kvēpenes dižozols, kas ir pieredzējis pirmās kristīgās ticības liecības Latvijā un kam ir otra lielākā vainaga projekcija pēc Mēru dižozola Smiltenes novadā (28,5x30,5 m).

Mises sākums likās daudzsološs, plašo apvārsni zeltīja saules stari, taču pēc ūdens svētīšanas rita Mises dalībniekus turpināja slacīt debesīs uzpeldējis pelēks mākonis. Diakona Pētera rūpīgi sagatavotais sprediķis uz salijušās lapiņas viņam pašam kļuva knapi salasāms, liekot komplicēto Kristus līdzību par negodīgo mantas pārvaldnieku skaidrot vairāk saviem nekā iepriekš uzrakstītiem vārdiem. Taču diakonam Pēterim studiju gados jau ir izkopts savs sprediķošanas stils, kas ir mazliet familiārs un bagātīgi ilustrēts ar personiskās dzīves piemēriem. Tāpēc viņš neapjuka un pat centās improvizēt dialoģēta sprediķa formu. Katrā ziņā diakona un klausītāju pašaizliedzību atalgoja panākumi - kad svētruna beidzās, pārstāja arī līt. Svētdienas Mise ar vīraku, dziedāšanu un klātesošo komūniju varēja norisināties bez kavēkļiem, likās - visa Dieva daba vēlās piedalīties vispilnīgākajā slavas upurī.

Taču pēc Mises pelēkais mākonis par mums neaizmirsa. Tikko nofotografējāmies zem dižozola, atgriezāmies krastā un sakāpām laivās, tā krāšņās Gaujas ainavas pārklājās ar lietu. Tomēr nākamā pieturvieta vairs nebija tālu - pēc sešiem kilometriem laivas apstājās pie Ķūķu klintīm. Tur labiekārtotā Gaujas nacionāla parka piknika vietā pēc pacietīgas ugunskura iekurināšanas izdevās izvārīt lielu grāpi ar miežu putru un pannā aizdaram sacepināt kraukšķīgu speķi un sīpolus. Galda lūgšanu teica diakons Aivars Līcis, kura pacietību lietus jau bija pārbaudījis līdz tādam mēram, ka lūdzējs, apvaicājās, vai nevarētu reiz mitēties līt. Galda lūgšana tika uzklausīta, putras grāpi varējām iztukšot bez auksta ūdens piedevām savos šķīvjos, un daži drosminieki pat devās peldēties. Lai nu kā, bet nevienam neienāca palūgt diakonu Aivaru svētīt tālāko ceļu un palūgt vēl kādu atelpas brīdi, jo, kāpjot atpakaļ šaurajās kanoe laiviņās, tās kopā ar pasažieriem atkal uzņēma lietus mākoņa dāsnās šaltis.

Veltīgi izmēģinājuši ar krūzītēm atsmelt lieko ūdeni no laivām, ceļotāji devās uz svētdienas izbraukuma galapunktu Līgatni. Klintis un ieži Gaujas krastos, lietus plīvura noslēpti, laivotāju acīm pavērās no īpaši noslēpumaina rakursa, tāpēc virs ūdens ik pa brīdim varēja saklausīt izsaucienus - "cik skaisti", "paskaties atpakaļ" vai "vareni!". Galamērķi pie Līgatnes pārceltuves sasniedzām neilgi pirms vakara krēslas iestāšanās. Kā pēdējais labais darbs dienas finālā bija ābolu vākšanas talka Semināra pagrabam viesmīlīga divu skautu tēva lauku mājās Līgatnē. Mājupceļā uz Rīgu diakons Aivars vēl noorganizēja kopīgu Rožukroņa dziedāšanu un, kad izmirkušie ceļotāji autobusa solos jau bija iesnaudušies, semināristi mazā pulciņā vēl paguva palūgties Vesperes. Kad Rīgā cits pēc cita tuvāk savām mājām izkāpa RARZI studenti, entuziasma pilna atvadīšanās un nākamā izbrauciena plānošana liecināja, ka, par spīti izmirkušām drēbēm un nosalušām rokām, Kristus ir pāršķīris jaunu lappusi abu Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāļu studentu un mācībspēku savstarpējās sadraudzības un vienotības vēstures grāmatā.

Vincents Tabors, pr. Andris Priede, foto no laivotāju personīgā arhīva