RARZI studenti aicina no jauna atklāt cilvēka cieņu

Piektdiena, 29 novembris 2013 14:30
Array Drukāt Array

 

26. novembrī Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā notika bakalaura darbu aizstāvēšana akadēmiskajā studiju programmā „Humanitāro zinātņu bakalaurs reliģijā". Darbu tēmas bija ļoti dažādas un interesantas.

Ķīmiķis Arnis Ludboržs savā darbā bija apņēmies pierādīt, ka DNS molekulā ir ietverts cilvēka dzīvības kods, skatot šo jautājumu ticības un zinātnes attiecību kontekstā. Šis bija šogad visaugstāk novērtētais bakalaura darbs.

Zinātnes tēmu aizskāra arī Edgars Svētiņš, kurš Ticības gadā bija vēlējās noskaidrot, kas priekš viņa īsti ir ticība. Par ceļvedi viņš izvēlējās Jozefa Racingera 1968. gadā izdoto grāmatu „Ievads kristietībā", kas joprojām nav tulkota latviešu valodā. E. Svētiņš norādīja, ka jautājums par ticību vienmēr ir būtisks, jo joprojām pastāv zināma spriedze starp ticību un zinātni, bet kā pieturas punkts šeit varētu būt šaubas, jo abi, gan ticīgais, gan neticīgais, mēdz šaubīties. Kā man šodien dzīvot un ticēt? - jautā E. Svētiņš, tūdaļ pat dodot atbildi - ticēt Svētā Gara vadītai Baznīcai, aiz kuras stāv pārcilvēciska patiesība, uzsverot, ka Baznīca nav „mana” vai „jūsu”, bet, pirmkārt, Kristus Baznīca.

Betānijas dominikāņu māsa Terēze ( Vita Zviedrāne) analizēja piedošanas tēmu sava ordeņa dibinātāja tēva Latasta sprediķos. Ņemot vērā to, ka tēvs Latasts strādāja ar ieslodzītām sievietēm, kuras kļuva par viņa dibinātā ordeņa pirmajām māsām, tad piedošanai viņa garīgumā ir īpaša vieta. Taču šī tēma ir aktuāla visos laikos. Māsa nonāca pie atziņas, ka ir svarīgi uz otru cilvēku raudzīties pēc Dieva attieksmes līdzības un nesteigties ar otra cilvēka notiesāšanu. Vienmēr jābūt gatavam piedot. Profesore Māra Kiope savā recenzijā piebilda, ka, ja cilvēks spēj piedot, viņš vairs nav noziedznieks. Aizstāvēšanos māsa beidza ar domu, ka katrā grēciniekā slēpjas ļoti liels potenciāls kļūt par lielu svēto.

Jēzus un Marijas dominikāņu misionāre māsa Helēna (Samanta Lācīte) aizstāvēja bakalaura darbu par nabadzības svētsolījuma tēmu. Šī tēma īpaši aktuāla, ņemot vērā pāvesta Franciska neseno pamudinājumu priesteriem ievērot pieticību. Māsai šis gads ir īpašs, jo viņa gatavojas mūža svētsolījumu salikšanai.

Inta Silanža pievērsās garīgajam tuksnesim, ko varētu dēvēt arī par garīgo klusumu. Mūsdienu kristieti skar tās pašas problēmas, kas visu pārējo sabiedrību, kā aizbēgt no stresa, lai atrastu laiku, ko pavadīt Dieva klātbūtnē? I. Silanža aicināja sekot Jēzum tuksnesī, kur, pretojoties kārdinājumiem un atsakoties no sava ego iekārēm, iespējams pietuvoties Dieva pazīšanai.

Andris Tomkus bija sagatavojis darbu par brīvās gribas tēmu Akvīnas Toma darbos. Viņš uzskata, ka ir nepieciešams vairāk iepazīstināt latviešu lasītāju ar šī lielā filosofa darbiem, ņemot vērā, ka tie joprojām nav tulkoti latviešu valodā.

Anna Kačāne pievērsās II Vatikāna koncila dokumentos atrodamajam vispārējam aicinājumam uz svētumu, jo, pēc viņas domām, Baznīcā joprojām ir daudz cilvēku, kas ir pārliecināti, ka svētums ir rezervēts tikai garīgajai kārtai.

Benita Blanka prezentēja darbu par Rožukroņa lūgšanu, raksturojot to kā ģimenes lūgšanu, jo lūdzoties izejam cauri svētās ģimenes dzīves notikumiem.

Olga Anspoka turpināja ģimenes tematiku, aplūkojot ģimeni kā mājas Baznīcu. Rakstīt šo darbu viņu pamudinājis Familiaris consortio 17. punkts: „Ģimene, esi kas tu esi!". Savā darbā viņa secināja, ka diemžēl mūsdienu kristīgo ģimeni ne vienmēr var nosaukt par mājas Baznīcu. Svētajos Rakstos lasām, ka pirmajos gadsimtos jaunkristītais atgriezās „ar visu savu namu". Vai tas tā notiek arī mūsu sabiedrībā? Aizstāvību O. Anspoka nobeidza ar aicinājumu vairāk uzmanības pievērst savu tuvinieku un ģimenes locekļu evaņģelizācijai.

Dace Kļaviņa savukārt uzsvēra Jāņa Pāvila II apustuliskā vēstījuma Christefideles laici 37. punktā izteiktā personas cieņas aicinājuma nozīmīgumu mūsdienu sabiedrībā, kas iegūst īpašu nozīmi neseno traģisko notikumu kontekstā. Mūsu sabiedrībai ir ārkārtīgi svarīgi no jauna atklāt ikviena cilvēka nemainīgo vērtību un cieņu, kas sakņojas tā radīšanas aktā, ko veicis Dievs. „Cilvēks savu cieņu var realizēt tikai attiecībās. Attiecības ar Dievu ir jāstiprina, tāpat kā attiecības ar cilvēkiem," savā aizstāvības runā teica D.Kļaviņa. „Dieva nākšana miesā paceļ cilvēka cieņu vēl nebijušos augstumos!" Svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu Evanģēlija vēsti, jo bez Dieva pazīšanas cilvēks nezina savu cieņu, bet tas ir dārgākais, kas viņam pieder. Skaidri redzams, ka Latvijā cilvēks nav vērtība, taču jātic, ka viss nav tik slikti kā izskatās, jo traģisko notikumu laikā cilvēki izrādīja lielu savstarpēju solidaritāti.

Savu bakalaura darbu šai dienā aizstāvēja vēl vairāki studenti. Evitas Šņucinas darbs bija veltīts tēmai „Līdzjūtība Theravādas budismā un cilvēka žēlsirdība kristietībā: salīdzinošā analīze", Valentīnas Beitānes darbs bija par tēmu „Sirdsapziņas veidošana Katoliskās Baznīcas katehisma gaismā", bet Māris Rasa pētīja tēmu „Mīlestības pieredze ticības izpausmē Franciska enciklikas Lumen Fidei ietvaros.

Elvīra Bloma, RARZI 3. kursa studente