Kapelāna vēstule

Otrdiena, 03 novembris 2015 09:47
Array Drukāt Array

Dārgie RARZI studenti, pasniedzēji, darbinieki!

Svētums sakņojas mīlestībā.

Sv. Jānis Pāvils II

Mūsu – divdesmit pirmajā gadsimtā mēs varam novērot, ka arvien vairāk cilvēku tiecas pēc garīgās dzīves, pēc pārdabiskām un noslēpumainām lietām, kā arī meklē atbildi uz jautājumu: Kas ir svētums?

Vērojot tehnikas un cilvēces straujo attīstību, jaunieši aizdomājas: vai šodien ir iespējams būt svētam, strādājot pie datora, atrodoties facebookā, pavadot vairākas stundas interneta pasaulē, skrienot un kārtojot savas darīšanas, braucot mašīnā un runājot pa mobilo telefonu?

Visu svēto svētkos, Baznīca aizvien no jauna aicina mūs pārdomāt par to, kas ir svētums. Svētums nav rezervēts tikai mūkiem vai garīdzniekiem, bet domāts ikvienam kristietim.

Jauniešu katehismā tiek uzdots jautājums: Vai mums visiem jākļūst svētiem?

Jā. Mūsu dzīves jēga ir sasniegt vienotību ar Dievu mīlestībā un pilnīgi atbilst Dieva vēlmēm. Mums jāļauj Dievam “dzīvot savu dzīvi mūsos (māte Terēze). Tas nozīmē būt svētam.

Ikviens var sev vaicāt: “Kas es esmu, kāpēc esmu šeit, kā lai atrodu sevi? Ticība atbild: Tikai svētumā cilvēks kļūst par to, kā dēļ Dievs viņu ir radījis. Tikai tad, kad cilvēks ir svēts, viņš dzīvo patiesā harmonijā ar sevi un savu Radītāju. Taču svētums ir nevis pilnība, kas panākta saviem spēkiem, bet vienotība ar Kristu – ar Mīlestību, kas tapa Cilvēks. Tas, kurš šādā veidā iemanto jaunu dzīvi, atrod sevi un kļūst svēts. (YOUCAT, 342)

Svētā Lūkasa evaņģēlija piektajā nodaļā atrodam stāstu par brīnumaino zveju. Lūkass rakstīja: “Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, viņš krita pie Jēzus kājām, sacīdams: Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks! Jo izbrīna pārņēma viņus un visus, kas ar tiem bija, par zivju lomu, ko viņi bija izvilkuši; Līdzīgi notika arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēliem, kas bija Sīmaņa biedri. Un Jēzus sacīja Sīmanim: Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus. Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam” (Kad garām iet Kristus, 46).

Mēs visi esam aicināti sekot Kristum. Izturēsimies nopietni pret mūsu kristiešu aicinājumu būt tuviem Dievam, kas ir aicinājums uz svētumu.

Dievs mūs sauc vārdā. Būt svētam šodien ir tas pats, kas bija vakar un būs rīt. Mainīgajiem apstākļiem, tradīcijām, vēsturiskajam laikam, laikmetam un politiskajai iekārtai - nav nekādas nozīmes. Vienmēr un visur ir vienādi grūti - bez Dieva žēlastības pat neiespējami - nemīlēt sevi pāri visam, neatteikties no sava egoisma un savu dzīves plānu īstenošanas, nedomāt par to, ka viss pieder man kā "pasaules centram".

Bet ko par to saka Baznīca? Tās nostāja ir nepārprotama: "Visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no kārtas vai stāvokļa, tiek aicināti uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību." (Lumen gentium, 40) "Kristīgās dzīves un mīlestības pilnība" nav nekas cits kā svētums, uz kuru Dievs aicina visus. Svētais Jānis Pāvils II teica ļoti nozīmīgus vārdus: "Svētums sakņojas mīlestībā". Tik īsa un vienkārša svētuma definīcija. Patiesībā svētums savā būtībā nav nekas cits kā parādīt cilvēka dzīvē to, ka viņš no paša radīšanas sākuma ir iekļauts Dieva nodomā.

Vienīgi cilvēks - kā lasām Radīšanas grāmatā - tika radīts pēc Dieva attēla un līdzības (sal. Rad 1, 26). Ja Dievs ir Mīlestība, kādam tad jābūt Viņa attēlam?

Svētums nav tikai mērķis, kurš mums ir jāsasniedz; bet gan vispirms un galvenokārt tas ir mērķis, kuru Dievs ir noteicis sev, lai to iegūtu priekš mums. Lūk, kāpēc mums nav jāskumst, kad pārņem vājuma sajūta. Mums vienmēr būs Dieva spēks, ja mēs vēršamies pie žēlastības avotiem: Euharistijas, grēksūdzes, lūgšanas. Ar šo “aizdevumu” mēs esam spējīgi svētdarīt darbu un atpūtu, ģimenes un sabiedrisko dzīvi, veselību un slimību.

Lai mēs būtu svēti, mums ir jāmīl. Ja mēs pieņemam, ka svētums sakņojas mīlestībā, tad visi ceļi uz svētumu, par kuriem tik daudz runā Baznīca, ir tiekšanās pēc mīlestības, proti, pēc tā, ko cilvēks visvairāk vēlas un meklē. Jo cilvēks ir radīts, lai mīlētu un būtu mīlēts.

Tajā nav nekā dīvaina, ja jau katrs cilvēks ir Trīsvienīgā Dieva attēls. Svētās Trīsvienības savstarpējās attiecības ir mīlestība un tāpēc katrs, kas "paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā." (1 Jņ 4,16)

Mīlestība - kā māca Vatikāna II koncils - nekad nav un nevar būt atdalīta no svētuma, tā drīzāk to veido. Mīlestība, kas ir pilnības saite un likuma piepildījums "vada un apgaro visus svētdarīšanas līdzekļus un aizved tos līdz galamērķim." (Lumen gentium, 42)

Esmu novērojis, ka, runājot par svētumu, dažiem uzreiz rodas smaids un viņiem ir jau gatava atbilde - tas nav priekš manis...

Svētums nav nekāds ideāls un nav arī ideālistu uzdevums. Svētums ir dzīve: patiesas, ikdienišķas attiecības starp cilvēkiem, kaut kas ļoti reāls. Varētu pat teikt, ka tikai tie, kuri ir brīvi no maldiem, dažādām ilūzijām un dzīvo reālā pasaulē, kļūst svēti.

Sapņotāji nav un nekad arī nav bijuši svētie. Droši vien daudzi no mums pat neapzinās, cik ļoti reāli un stabili svētie gāja pa zemi, cik labi viņi zināja vistumšākās šīs zemes dzīves puses, cik reāli novērtēja paši savas iespējas. Ne jau cilvēka vājums un ar to saistītās kļūdas ir šķēršļi ceļā uz svētumu. Dievs padarīja par svētiem vēl lielākus grēciniekus par mums. Galvenais šķērslis ceļā uz svētumu ir mūsu neticība.

Svētais Jānis Bosko reiz saviem audzēkņiem teica: "Jūs jautājat, kā kļūt svētam un domājat, ka jābūt bagātam, lai varētu dot lielas upurdāvanas, lai varētu mācīties, pārdomāt un kontemplēt. - Nē, tā nav patiesība!!! Nav nepieciešams būt bagātam vai izglītotam. Lai kļūtu svēts, vajag vispirms un pirmām kārtām to vienkārši gribēt. Jēzus mums teica: Jūs, kuri strādājat un ciešat grūtības, ja jūs meklējat neizsmeļamo apmierinājuma avotu, ja gribat būt laimīgi, jūs kļūstiet svēti". Kāds cits svētais pārliecinoši skaidroja: "Dievs grib, lai tu būtu svēts, ja tu gribi to, ko Dievs grib, tad tu būsi svēts".

Tu tik tiešām gribi kļūt svēts? Jebkurā mirklī esi gatavs pildīt kaut pašu maznozīmīgāko pienākumu. Dari to, kas jādara, un esi ar sirdi un dvēseli tajā, ko dari. (Ceļš, 815).

Pr. Alberto

RARZI kapelāns