Kapelāna vēstule

Dārgie RARZI studenti, dalībnieki un pasniedzēji!

Kristus ir augšāmcelies!

Šajā Lieldienu laikā ar visu spēku no mūsu sirds dziļumiem izlaužas šie vārdi: Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem, lai mums dotu savu dzīvību!

Augšāmcēlies Kristus ir mūsu cerība. Viņš nekad mūs nepieviļ! Mēs savā dzīvē bieži piedzīvojam dažādas vilšanās. Nereti izplēn mūsu cerības un gaidītās ilgas nepiepildās. Taču kristīgā cerība ir stipra un droša, jo tā ir atvērta mūžībai un ir balstīta uz Dievu, kurš vienmēr paliek uzticīgs.

Kristus dzīvo. Tāda ir lielā patiesība, kas mūsu ticībai piešķir tās saturu. Jēzus, kas nomira pie krusta, ir augšāmcēlies; Viņš uzvarēja nāvi, tumsas, sāpju un baiļu varu. Nebīstieties, sauc eņģelis sievietēm, kas dodas uz kapu, nebīstieties. Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, krustā sisto. Viņš ir augšāmcēlies. Viņa šeit nav (Mk16,6, Lieldienu svētdienas Svētās Mises evaņģēlijs). Šī ir diena, kuru Kungs ir devis: priecāsimies par to un līksmosim (Ps 117,24, Šīs pašas Mises graduālis).

Marija Magdalēna atklāj, ka kaps ir tukšs (20,1-2)

Agri piecēlās, un “Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna atnāca pie kapa un redzēja akmeni noveltu no kapa”. (20,1).

Marija Magdalēna mīlēja Jēzu. Mīlestība negaida. Domā par otru, noliedz sevi: nostājā, mākā bremzēt tūlītēju reakciju, kas nāk tad, kad mums saka kaut ko, kas mums traucē, un tad mēs gribētu pazemot… Iepauzēsim mazliet! Atcerēsimies to, ko esam dzirdējuši Kunga Ciešanās: Iesus autem tacebat (Mt 26, 63: Bet Jēzus klusēja). Tu un es – mēs, cik reizes esam klusējuši tad, kad domājam, ka citi dara mums pāri? Kad ne tikai ārēji rādām, bet arī iekšēji domājam: cik niecīgs tas viss ir, salīdzinot ar to, ko esmu pelnījis.

Marija skrien tūlīt un uzreiz arī grib informēt apustuļus (20, 2a).

Viņa raud Kristus kapa priekšā (20,11ss). Tādējādi viņa ataino īsto Kristus mācekli, kurš skumst lielajā Mīlestībā pret Dieva Dēlu.

Marija apliecina Jēzu kā Kungu: “Viņi Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur tie Viņu nolikuši.” (20, 2b).

Apustuļi skrien uz kapu (20, 3-10)

Ziņa ļoti iespaido divus apustuļus, kas sāk skriet. Arī viņi nepaliek vienaldzīgi, bet nopietni uztver atklājumu.

“Tad Pēteris un otrs māceklis izgāja un atnāca pie kapa.” (Jņ 20,3)

Pēteris ir Kefa, klints, kurš apliecināja Kristus vārdu pārējo apustuļu priekšā (Jņ 6,68-69), runāja ar Kristu pēdējo Vakariņu laikā un Evaņģēlija beigās saņēma no Kristus uzdevumu ganīt savus brāļus (Jņ 21,15-17).

“Abi viņi skrēja reizē; bet otrs māceklis skrēja ātrāk nekā Pēteris un nonāca pie kapa pirmais” (Jņ 20,4).

Mīlētais apustulis ātrāk skrien nekā Pēteris. Tas liekas attiecas uz viņa jaunību, bet arī uz viņa mīlestību.

“Un viņš noliecās un redzēja noliktu audeklu, tomēr iekšā negāja” (Jņ 20,5).

“Tad, viņam sekodams, atnāca Sīmanis Pēteris, iegāja kapā un redzēja noliktu audeklu. Un sviedrauts, kas bijis uz Viņa galvas, nebija nolikts pie audekla, bet atsevišķi satīts savā vietā.” (Jņ 20,6-7).

“Tad iegāja arī tas māceklis, kas pirmais atnāca pie kapa un redzēja un ticēja.” (Jņ 2,8) “...ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties.” (Jņ 20,9)

Redzēt un ticēt ir viena no galvenajām tēmām šajā nodaļā: “Tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši.” Kungs pamāci mūs. Ir noderīgi skatīties uz Kristu tad, kad Viņš iet kopā ar apustuļiem. Viņi ir vāji: viņiem ir tik daudz robežu, tik daudz egoisma! Jēzus viņiem aizrāda – tāpat, kā mums ir tā iespēja brālīgi aizrādīt, - bet Viņš mīl visus. Viņš tos neprātīgi mīl: pat tā, lai atdotu sevi pēdējās Vakariņās arī tam, kurš Viņu nodos. Ko tik Viņam nesaka, lai piespiestu Viņu reaģēt. Ir jāskatās uz Kristu, kas izprot. Un tad, kad mums gribas par kādu teikt: „Cik stulbs, atkal tas pats!”, padomāsim, vai Kristus tā reaģētu, vai aizrādītu?

Dievs vieno, nevis šķeļ. Lai arī cik mēs būtu labi, lai cik mēs domātu, ka esam tuvu Dievam, ja pārējie mūsu dzīvi sašķeļ, tas nozīmē, ka neesam tuvu Dievam, tuvu ir tikai mūsu „es”. Izpratīsim, palīdzēsim, kalposim, tas, ir, atmaksāsim ar to pašu: mīlot. Mīlēt nozīmē izprast, mācēt klausīties, smaidīt, dāvāt sevi tam, kas patīk pārējiem, tas ir, dzīvot no augšāmcelšanās.

“Tikai tad, ja Jēzus ir augšāmcelies, patiešām ir noticis jaunais, kas maina pasauli un cilvēka situāciju. Tad viņš kļūst par mērauklu, uz kuru mēs varam paļauties. Jo tad Dievs patiešām ir atklājies”. (Jēzus no Nācaretes II, lpp 198).

Pr. Alberto

 
 

APTAUJA


Institūta svarīgākā misija ir?
skolot ticības mācības skolotājus un kapelānus
evaņģelizēt neticīgos
veicināt sabiedrībā integrālu skatījumu uz cilvēku
sekmēt studentu izpratni par teoloģiju

PARTNERI

 


.