Pr. Alberto homīlija Kunga Pasludināšana svētkos.

 

Kunga Pasludināšana - lieli svētki.

Baznīca šodien svin Dieva Vārda Iemiesošanās noslēpumu un vienlaikus, mūsu Mātes aicinājumu, ko Viņa saņem caur erceņģeli Gabrielu, uzzinot Dieva Gribu attiecībā uz sevi. Ar Viņas atbildi – fiat!, lai notiek! – sākas pestīšana.

Šie lielie svētki gan senajā, gan mūsdienu kalendārā ir Kunga Svētki. Taču visi Svētās Mises teksti norāda uz Dievmāti. Tāpēc gadsimtu gaitā tie pārtop arī par Dievmātes svētkiem. Baznīcas Tradīcija saskata paralēli starp Ievu – visu dzīvo māti, caur kuras nepaklausību grēks un nāve ienāca pasaulē, un Mariju – jauno Ievu, atpestītās cilvēces māti, caur kuru dzīvība – mūsu Kungs Jēzus Kristus – ienāca pasaulē.

Baznīca Pasludināšanas svētku svinēšanai ir izvēlējusies 25. martu, jo šis datums ir piesaistīts Kunga Dzimšanas svētkiem. Turklāt saskaņā ar senu tradīciju, pavasara ekvinokcijā bija jāsakrīt pasaules Radīšanas, Pestīšanas sākumam un beigām, proti, Kristus Iemiesošanās, Nāves un Augšāmcelšanās notikumiem.

Svētais Pāvils saka, ka laikam piepildoties, [Dievs] sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes (Stundu liturģija, Antifona 1 del Oficio de lectura,Sal. Gal 4, 4 - 5).

Dievs sasniedza cilvēkmīlestības virsotni, sūtot savu vienpiedzimušo Dēlu, kas tapa cilvēks, lai mūs atpestītu un dāvātu mums Dieva bērnu cieņu. Ar Viņa atnākšanu iestājās laika piepildījums. Svētais apustulis Pāvils raksta: “kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības” (Gal. 4, 4). Jēzus virs zemes neparādījās kā kāda zibeņu vīzija, bet Viņš, uzņēmās mūsu dabu šķīstajā Jaunavas Marijas klēpī. Tādējādi Viņš kļuva par īstu cilvēku.

Rītdienas svētki ir Jēzus un Viņa Mātes svētki. Tāpēc „ pāri visam – skaidro mūks Luis de Granada (Jēzus dzīve, I) – ir loģiski pievērst uzmanību šīs sievietes šķīstībai un svētumam, sievietes, ko Dievs no mūžības izvēlējās, lai no Viņas pieņemtu miesu.

Līdzīgi kā, radot pirmo cilvēku, Dievs deva viņam mājas, kur dzīvot – Paradīzi, tā arī sūtot pasaulē otro, kas bija Kristus, Dievs jau sagatavoja vietu – Vissvētāko Jaunavu Mariju, kur Viņam iemājot (Luis de Granada (Jēzus dzīve, I). Dievs gatavoja mājokli savam Dēlam – Vissvētāko Jaunavu Mariju, žēlastības pilno ar vislielāko radības cieņu un visām iespējamām dāvanām.

Šajos lielajos svētkos visspēcīgāk atklājas Jēzus vienotība ar Mariju. Kad mūsu Māte deva savu ‘jā’ vārdu, Dievišķais Vārds pieņēma cilvēcisko dabu, proti, racionālo dvēseli un miesu, kas veidojās Marijas šķīstajā klēpī. Tādējādi dievišķā un cilvēciskā daba savienojās vienā Personā, Jēzū Kristū, kurš ir īstens Dievs un arī īstens cilvēks. Tēva mūžīgais vien dzimušais Dēls Iemiesošanās notikumā kļūst arī par Marijas Dēlu. Tāpēc mūsu Māte ir Iemiesotā Vārda, otrās Vissvētākās Trīsvienības Personas Māte. Tā Vissvētākā Trīsvienība uz visiem laikiem ir savienojusies ar cilvēcisko dabu. Mēs saucam Mariju par “Dieva Māti” un šis nosaukums izsaka Viņas vislielāko cieņu. (Sv. Hosemarija Eskriva, Dieva draugi, 274). Tik daudzas reizes esam atkārtojuši Viņai: Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums...! – Tik daudzas reizes esam to pārdomājuši Svētā Rožukroņa pirmajā noslēpumā!

Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums... ( 1, 14).

Daudzus gadsimtus svētie un teologi mēģinājuši izprast un skaidrot, kāpēc Dievs izvēlējās šo īpašo ceļu. Kāpēc Dieva Dēlam bija jātop par cilvēku, lai mūs atpestītu? Svētais Akvīnas Toms Teoloģijas summā mums norāda, ka Dievs varēja atjaunot cilvēcisko dabu dažādos veidos (Summa Theologica 3, q., a.2). Tomēr Dievs izvēlējās šo ceļu kā vislabāko, jo Iemiesošanās ir visaugstākā dievišķās mīlestības izpausme pret cilvēku. Tikai šīs mīlestības pilnība var paskaidrot vārdus: Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu... ( 3, 16). Ar šādu ‘iztukšošanos’ Dievs ir atvieglojis cilvēka dialogu ar Viņu. Vēl vairāk – mēs varam teikt, ka visa Pestīšanas vēsture ir šīs sastapšanās meklējums; mūsu ticība ir labestības, žēlsirdības un Dieva mīlestības pret mums atklāsme.

Dievs pakāpeniski atklāja savu nesavtīgo tuvošanos cilvēkam, bet Iemiesošanās ir šīs tuvības piepildījums. Emanuels – “Dievs ar mums” ir Dieva tuvības maksimālā izpausme, kas šodien šajos lielajos svētkos mūs piepilda ar prieku.  Vienpiedzimušais Dieva Dēls kļūst cilvēks, tāds, kādi esam mēs. Tādējādi Viņš paliek uz mūžiem, iemiesots cilvēka dabā.

Dieva Dēla uzņemšana Marijas šķīstajā klēpī nekādā ziņā nav kaut kas pārejošs. Iemiesotais Vārds – Jēzus Kristus paliek uz visiem laikiem pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks. Tāds ir lielais noslēpums, kas mūs pārņem: Dievs savā mīlestībā ir vēlējies pieņemt cilvēku, kas ir Viņa tīrās mīlestības darbs. Bet Viņš ir vēlējies savas radības atbildi, cilvēka iesaistīšanos Kristū, kas Iemiesošanās notikumā ir savienojies ar mūsu dabu. Atgādinot, ka Vārds kļuva miesa, tas ir, ka Dieva Dēls tapa cilvēks, mums jāapzinās to, cik cēls kļūst katrs cilvēks līdz ar šādu noslēpumu, proti, līdz ar Dieva Dēla Iemiesošanos! Faktiski, Marija ieņēma Kristu savā klēpī un Viņš kļuva cilvēks, lai atklātu mūžīgo Radītāja un Tēva mīlestību, kā arī, lai pierādītu katra no mums cieņu (Sv. Jānis Pāvils II, Kunga eņģelis lūgšanā Jasna Goras Svētnīcā 5-VI-1979).

Gadsimtu ritējumā Baznīca cilvēkiem nenogurstoši atgādināja par Iemiesošanās realitāti. Tādējādi tā aizstāvēja ne vien Kristus Personu, bet arī sevi pašu, cilvēku un pasauli.

Viņš – neredzamā Dieva attēls (Kol 1, 15), ir arī pilnīgais cilvēks, kas Ādama pēctečiem ir devis dievišķo līdzību, ko pirmdzimtais grēks deformēja. Viņā cilvēka nevis absorbētā, bet uzņemtā daba tika paaugstināta arī mūsos līdz nesalīdzināmai cieņai. Ar savu iemiesošanos Dieva Dēls kaut kādā veidā ir vienojis sevi ar ikvienu cilvēku. Viņš strādāja ar cilvēka rokām, domāja ar cilvēka prātu, mīlēja ar cilvēka sirdi. No Jaunavas Marijas piedzimis, pa īstam kļuva viens no mums, līdzīgs mums it visā, izņemot grēku (Vatikāna II Koncils, Konstitūcija Gaudium et spes, 22). Cik liela vērtība ir cilvēkam Dieva priekšā, ja viņš ir nopelnījis šādu Pestītāju! (MISAL ROMANO, Himno Exsultet de la Vigilia pascual).

Šajā dienā pateiksimies Jaunavai Marijai par Viņas neizmērojamo labestību, jo Viņa ir bijusi instruments Jēzus vienotībai ar visu cilvēci (Sv. JĀNIS PĀVILS II, Vispārējā audience, 28-I-1987)

Iemiesošanās notikums dziļi skar ikviena kristieša dzīvi. Patiesībā šis fakts iespaido gan viņa tagadni, gan nākotni, jo bez Kristus dzīvei iztrūkst jēga. Tikai Kristus cilvēkam pilnībā atklāj to, kas viņš ir. Tikai Kristū cilvēks iepazīst savu būtību. Kristū mēs atklājam ciešanu jēgu, prieku par labi padarītu darbu, mieru, kas stāv pāri mainīgiem noskaņojumiem un dažādiem dzīves notikumiem, lēnprātību un līksmi, domājot par pārpasaulīgo, jo Jēzus, kam tagad mēs cenšamies kalpot, gaida mūs... Kristus ir pilnībā atdevis cilvēkam cieņu un viņa būtības pasaulē jēgu jēgu, ko bija zaudējis galvenokārt grēka dēļ (Enciklika Redemptor hominis, 4-III-1979, 11).

Uzņemoties uz sevi visu cilvēcisko, kas ir cēls – darbu, draudzību, ģimeni, ciešanas, prieku... – Dieva Dēls mums atklāj, ka visas šīs lietas ir jāmīl un jāpaaugstina. Tādējādi viss, kas ir cilvēcisks, veido ceļu uz vienotību ar Dievu. Līdz ar to mūsu iekšējā cīņa iegūst pozitīvu nokrāsu, jo mums sevī nav jāiznīcina cilvēks, lai mūsos varētu saskatīt dievišķo. Mums nav jābēg no ikdienas realitātes, lai dzīvotu svētu dzīvi.

Mūsu centieni līdzināties Kristum prasa cīņu pret visu to, kas dara mūs mazāk cilvēcīgus – egoismu, skaudību, juteklību, šaursirdību, bezjēdzīgu kritiku, utt. Kristieša centienos pēc svētuma ir svarīga vispusīga personības attīstība. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viņam ir svarīga gan profesionālā pilnveidošanās, gan tikumiskā izaugsme, gan nostiprināšanās mīlestībā pret visu, kas ir cilvēcisks....

Tāpat kā Kristū cilvēciskais neizzūd, bet paliek vienots ar dievišķo, tā arī cilvēkā pasaulīgais saglabājas, bet Iemiesošanās spēkā cilvēks spēj to ievirzīt Dieva nodomā.

Et ego, si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad me ipsum.

Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis.

(Jņ 12, 32).

Ar savu iemiesošanos, ar savu darba dzīvi Nācaretē, ar savu sludināšanu un brīnumiem Jūdejas un Galilejas zemē, ar savu nāvi Krustā, ar savu augšāmcelšanos, Kristus ir visa radītā centrs, ikvienas radības pirmdzimtais un Kungs.

(...) Kungs vēlās, lai viņa ļaudis būtu klātesoši visās zemes krustcelēs. Dažus viņš aicina tuksnesī, lai, mazāk interesējoties par mainīgo cilvēku sabiedrību, viņi citiem liecinātu par to, ka Dievs pastāv. Citiem viņš uztic priesterisko kalpojumu. Bet Viņš grib, lai lielākā daļa viņējo paliktu pasaulē pie šīs zemes rūpēm. Līdz ar to šiem kristiešiem jāienes Kristu visās vidēs, kur strādā cilvēks: rūpnīcā, laboratorijā, uz lauka, amatnieka darbnīcā, lielpilsētu ielās un kalnu takās (Sv. Hosemarija Eskriva, Kad garām iet Kristus, 105). Šāds ir mūsu uzdevums. Šāda ir mūsu misija virs zemes.

Noslēgsim mūsu pārdomas ar lūgšanu, steidzoties pie Jēzus Mātes, pie mūsu Mātes - Ak Marija! Šodien tavs klēpis mums ir dāvājis Pestītāju... – Ak, Marija! Tu esi svētīga starp sievietēm uz visiem laikiem... Šodien dievišķība ir vienojusies ar mūsu cilvēciskumu tik stipri, ka vairs nekad nedz nāve, nedz mūsu nepateicība tās nevarēs šķirt (Sv. Katrīna no Sienas, Pacēlumi (Elevaciones), 15). – Svētīga Tu!

P.S Jūs esat manās lūgšanās it īpaši šajā pārbaudījumu laikā. Lai kristieši ar savu dzīves piemēru satrauktajā pasaulē ienes rāmumu, devīgumu, varonību un prieku – vienmēr ar Dieva palīdzību!

Dzīvojiet ciešā vienībā ar Svēto sadraudzību, tad iekšējās cīņas brīžos un pārbaudījumu laikā jūs sajutīsiet prieku un spēku no apziņas, ka neesat viens.

Vienotībā ar jums Svēto sadraudzībā.

Alberto

 
 

APTAUJA


Institūta svarīgākā misija ir?
skolot ticības mācības skolotājus un kapelānus
evaņģelizēt neticīgos
veicināt sabiedrībā integrālu skatījumu uz cilvēku
sekmēt studentu izpratni par teoloģiju

PARTNERI

 


.