aktualitātes
aktualitates.gif
2008(2)  2009(7)  2010(6)  2011(22)  2012(40)  2013(51)  2014(55)  2015(49)  2016(32)  2017(26)  2018(40)  
2014.22.12
Raimonds Kīne par pieredzi Erasmus + studentu mobilitātes programmā

Erasmus programmu izvēlējos tāpēc, ka gribēju iegūt jaunu pieredzi un padziļināt un nostiprināt svešvalodu.

Varšavas universitāti( UKSW) izvēlējos, jo pratu poļu valodu B1 līmenī. Neskatoties uz zināšanām, mācības poļu valodā diezgan grūtas, kā nekā poļu valoda ir viena no grūtākajām valodām Eiropā. Bet man palīdz google tulkotājs un iespēja vēlreiz noklausīties diktofonā ierakstītās lekcijas.

Dažiem priekšmetiem ir e-learning opcija, kas palīdz sagatavoties nākošajai nodarbībai. Patiesībā vajadzīgos priekšmetus bija grūti atrast, jo vienu semestri tie ir, bet otrā vairs nav, tāpēc vislabāk ir ņemt dalību ERASMUS programmā uz veselu gadu, jo tad tu pārredzi, kādi ir piedāvājumi un iespējas. Vēl piebildīšu, ka ir atšķirības pašā priekšmeta saturā, piem. morālteoloģija kanonisko tiesību fakultātē atšķirsies no morālteoloģijas teoloģijas fakultātē.

Normāli, ka visi nodarbības notiek teoloģijas fakultātē, bet tā kā man nebija visu nepieciešamo priekšmetu dotajā fakultātē, tad no koordinatora dabūju atļauju studēt arī divās citās fakultātēs.  Visas studijas notiek (neklātienes nodaļā neatļāva) klātienes nodaļā.

Pasniedzēji un studenti ir atsaucīgi un nāk pretī pat bez teikšanas.

Ļoti palīdz tas, ka internetā ir diezgan daudz pieejami  materiāli studijām, gan baznīcas dokumenti, gan citi materiāli, tāpēc bibliotēkā tik bieži nav jāiegriežas.

Internets ir pieejams gan augstskolā, gan kopmītnes istabiņās. Par kopmītnēm runājot apstākļi dzīvošanai diezgan normāli, uz mums četriem ir viena virtuvīte, duškabīne un tualete, dzīvojam pa divi katrā istabā. Esam izveidojuši kopīgu kasi dažādām koplietošanas un bieži lietojamām precēm, piem. ūdenim, eļļai, sviestam u.c. Ir iespēja bez maksas nomainīt izdegušu spuldzīti pret jaunu pie recepcijas dežurantēm, kā arī var dabūt lietošanai putekļu sūcēju un gludināmo dēli ar gludekli. Vienīgais jāmaksā par veļas mazgāšanu veļasmašīnā – 4 zloti, veļas žāvēšanai arī maksas žāvētājs, vai bezmaksas žāvēšanas telpa ar striķiem.

Vēl par tehniskajām lietām runājot kopēšanas darbi ir veicami blakus kopmītnē, rindas nekad nav, lielākais ir bijuši divi cilvēki priekšā un  maksa tāda pati kā pie mums – 15 graši par lapu( valūtas kurs 4 zloti – 1 eiro)

Nelielas neērtības sagādā tas, ka universitātes garderobē pieņem tikai virsdrēbes ar cilpiņām pakāršanai, bet es redzu, ka daudzi nēsā līdzi savas drēbes uz lekcijām.

Runājot par par ESN( Erasmus student network – palīdzības tīkls Erasmus studentiem), tad atbildīgie ir ļoti aktīvi un arī atsaucīgi. Viņi piedāvā gan izglītojošas kultūras programmas, gan izklaides programmas.   Piemēram mums bija noorganizēta ekskursija uz Krakovu, kurā mēs apmeklējām Vāveles  pili un katedrāli, kā arī Kažimežas ebreju priekšpilsētu un vēstures muzeju zem tirgus laukuma. Vēlāk mūs aizveda uz Osvencimas koncentrācijas nometnes muzeju. Visas ekskursijas bija ar gidu.

Varšavā bijām Varšavas 1944. gada sacelšanās muzejā, Ebreju vēstures muzejā.

Tika piedāvātas arī bezmaksas nodarbības fitnesa sporta centrā, kā arī ļoti daudzi piedāvājumi apmeklēt dažādus mūzikas klubu pasākumus.

Adventa laikā bija iespēja kopīgi apmeklēt pansionātu.

Runājot par garīgo dzīvi, tad jāsaka, ka Varšavā ir ļoti daudz baznīcu, kā rakstīju draugam – tad ik pēc 500 m ir kāda katoļu baznīca. Piem. tuvākā baznīca ir 5 min. gājienā no kopmītnēm. Arī pašā universitātē ir kapela, kurā rīta stundās notiek svētās Mises. Piektdienu vakaros apmeklēju sv. Gara atjaunotnes kopienu, kurā slavējam Dievu un pētām Svētos Rakstus.

Par garlaicību nevarētu runāt, jo katru nedēļu ir vairāki pasākumi. Nenožēloju, ka izvēlējos ERASMUS studentu apmaiņas programmu.

RARZI 3. kursa students Raimonds Kīne

{gallery}/2014/erasmus_Varsava{/gallery}

2014.22.12
Kristus Dzimšanas svētkos!

2014.17.12
RARZI Svētā Mise latīņu valodā

Sākot ar šo piektdienu, 19. decembri katra mēneša trešajā piektdienā Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta Svētā Mise sv. Marijas Magdalēnas baznīcā tiks svinēta latīņu valodā.

Svētās Mises sākums plkst. 16.40.

Visi laipni aicināti

 

2014.11.12
Pāvesta Franciska uzruna Eiropas Parlamenta deputātiem

Strasbūrā, 2014. gada 25. novembrī

Priekšsēdētāja kungs, priekšsēdētāja vietnieki, Eiropas Parlamenta deputāti, visi, kas ir saistīti ar šīs institūcijas darbu, dārgie draugi,

Es pateicos jums par uzaicinājumu uzrunāt šo institūciju, kas ir neatņemama Eiropas Savienības darbības daļa, un par man sniegto iespēju caur jums vērsties pie vairāk kā piecsimt miljoniem iedzīvotāju, kurus jūs pārstāvat divdesmit astoņās dalībvalstīs. Es esmu īpaši pateicīgs jums, priekšsēdētāja kungs, par siltajiem ievadvārdiem, ko teicāt visas asamblejas vārdā.

Manu un pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti šķir vairāk kā ceturtdaļgadsmits. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies gan Eiropā, gan visā pasaulē. Vairs nepastāv divi, viens otram oponējoši bloki, kas kontinentu sadalīja divās daļās, un pamazām dzīvē īstenojas cerība, ka, “balstoties suverēnās un brīvās institūcijās, Eiropa reiz pilnībā aptvers ģeogrāfijas, un pat vēl vairāk – vēstures dāvātās robežas.”[1]

Eiropas Savienībai paplašinoties, realitāte ir kļuvusi sarežģītāka, tai pat laikā vienmēr mainīga; arvien pieaugot savstarpējām saiknēm un globālismam, tās “eirocentriskums” rezultātā arvien samazinās. Par spīti tam, ka Savienība kļūst lielāka un spēcīgāka, Eiropa atstāj novecošanas un izvārguma iespaidu, tā arvien mazāk un mazāk ir galvenajā lomā pasaulē, kura to bieži vien uzlūko no attāluma, ar neuzticību un dažreiz pat ar aizdomām.

Uzrunājot jūs šodien, es kā garīdznieks gribētu sniegt cerības un iedrošinājuma vēsti visiem Eiropas pilsoņiem.

Tā ir cerības vēsts, kas balstās pārliecībā, ka mūsu problēmas var kļūt par lielu, vienojošu spēku ar mērķi pārvarēt visas tās bailes, ar kurām šobrīd sastopas Eiropa un visa pasaule. Tā ir vēsts par cerību uz Kungu, kurš ļauno pārvērš par labo un nāvi par dzīvi.

Tā ir iedrošinājuma vēsts atgriezties pie ciešās pārliecības, kas bija Eiropas Savienības dibinātājiem, kas redzēja nākotni balstītu spējā strādāt kopā, lai savienotu sašķelto un stiprinātu mieru un sadraudzību starp šī kontinenta cilvēkiem. Šī politiski ambiciozā mērķa centrā ir ticība cilvēkam, ne tik daudz kā pilsonim vai ekonomikas spēlētājam, bet cilvēkam – vīriešiem un sievietēm, kas ir apveltīti ar transcendentālu cieņu.

Es jūtu pienākumu uzsvērt ciešo saikni starp šiem diviem vārdiem: “cieņa” un “transcendentāls”.

“Cieņa” bija centrālais jēdziens atjaunošanas procesā pēc 2. pasaules kara. Mūsu neseno pagātni raksturo centieni aizsargāt cilvēka cieņu pretēji daudzskaitlīgajiem vardarbības un diskriminācijas gadījumiem, kas gadsimtu gaitā ir notikuši arī Eiropā. Cilvēktiesību nozīmīguma atzīšana bija gara, ciešanu un upuru pilna procesa rezultāts, kas palīdzēja veidot apziņu par katra atsevišķā cilvēka unikālo vērtību. Šī apziņa sakņojās ne tikai vēsturiskajos notikumos, bet pāri visam – Eiropas domā ar tai raksturīgo savstarpēji bagātinošo sastapšanos, kuras “daudzveidīgie aizsākumi meklējami Grieķijā un Romā, ķeltu, ģermāņu un slāvu avotos un kristietībā, kas tos ir dziļi veidojusi,”[2] tādējādi kaldinot pašu “personas” konceptu.

Mūsdienās cilvēktiesību veicināšana ir centrālais elements Eiropas Savienības centienos stiprināt cilvēka cieņu gan Savienībā, gan attiecībās ar citām valstīm. Šie ir svarīgi un cildeni centieni, jo vēl joprojām ir pārāk daudz situāciju, kurās pret cilvēkiem attiecas kā pret lietām, kuru koncepciju, struktūru un lietderību var ieprogrammēt un kurus var aizmest, kad tie vārguma, slimības vai vecuma dēļ vairs nav derīgi.

Galu galā, kas tā ir par cieņu, ja nav iespēju brīvi paust savas domas vai praktizēt savu reliģisko ticību? Kāda var būt cieņa, ja nav skaidra, tiesiska ietvara, kas ierobežo spēka varu un nodrošina tiesiskuma pārspēku pār tirāniju? Kādu gan cieņu vīrieši un sievietes varēs baudīt, ja viņi tiek pakļauti visa veida diskriminācijai? Uz kādu cieņu cilvēks var jelkad cerēt, ja viņam vai viņai trūkst ēdiena un izdzīvošanai paša nepieciešamākā, un vēl sliktāk – ja viņiem trūkst darba, kas piešķir cieņu?

Cilvēka cieņas veicināšana nozīmē atzīt, ka viņam vai viņai ir neatņemamas tiesības, kuras viņiem neviens nevar patvaļīgi atņemt, un vēl jo mazāk ekonomisku interešu vārdā.

Taču tai pat laikā ir jārūpējas, lai nepieļautu zināmas kļūdas, kas var rasties no cilvēktiesību jēdziena pārprastas izpratnes un tā ļaunprātīgas izmantošanas. Šodien ir tendence pieprasīt arvien plašākas individuālās tiesības; tam pamatā ir tāda cilvēka personas koncepcija, kas ir atrauta no jebkāda sociālā un antropoloģiskā konteksta tā, it kā viņš būtu “monāde” (μονάς), kas kļūst arvien vienaldzīgāka pret citām līdzās esošajām “monādēm”. Tikpat svarīgais un papildinošais pienākuma jēdziens šķiet vairs netiek saistīts ar šādu tiesību izpratni. Rezultātā indivīda tiesības tiek uzturētas spēkā, ignorējot faktu, ka ikviens cilvēks ir daļa no sociālā konteksta, kurā viņa vai viņas tiesības un pienākumi ir cieši saistīti ar citu tiesībām un pienākumiem un arī ar visas sabiedrības kopējo labumu.

Tāpēc es ticu, ka ir vitāli svarīgi attīstīt tādu cilvēktiesību kultūru, kas prasmīgi apvieno individuālo, vai vēl labāk, personisko aspektu ar kopējo labumu, “mūsu visu” – indivīdu, ģimeņu un starpniekgrupu, kas kopā veido sabiedrību, labumu.[3] Patiesībā, ja vien katra indivīda tiesības netiek pakļautas augstākam labumam, šīm tiesībām galu galā nebūs robežu, un rezultātā tās kļūs par pamatu konfliktiem un vardarbībai.

Tādējādi runāt par transcendentālu cilvēka cieņu nozīmē vērsties pie cilvēka dabas, pie mūsu dabiskās spējas atšķirt labu no ļauna, pie šī “kompasa” dziļi mūsu sirdīs, kuru Dievs ir iesakņojis visā radībā.[4] Pāri visam tas nozīmē skatīt cilvēkus nevis kā absolūtas būtnes, bet gan kā radības attiecībās. Manuprāt, viena no izplatītākajām slimībām mūsdienu Eiropā ir vientulība, kas ir raksturīga tiem, kuriem nav saikņu ar citiem cilvēkiem. Tas ir jo īpaši raksturīgi veciem cilvēkiem, kas bieži vien tiek pamesti likteņa varā, un arī jauniem cilvēkiem, kuriem trūkst skaidru orientieru un nākotnes iespēju. To var novērot arī pie daudzskaitlīgajiem nabagiem, kas dzīvo mūsu pilsētās, un imigrantu dezorientācijā, kuri šeit ir ieradušies labākas nākotnes meklējumos.

Minētā vientulība ir kļuvusi vēl akūtāka pēc ekonomiskās krīzes, kurai joprojām ir traģiskas sekas attiecībā uz sabiedrības dzīvi. Pēdējos gados, Eiropas Savienībai paplašinoties, ir augusi pilsoņu neuzticība institūcijām, kuras tie uzskata par attālinātām, nodarbinātām ar tādu noteikumu izstrādi, kas neņem vērā atsevišķas tautas, un ir pat tām atklāti kaitīgi. Runājot par Eiropu, daudzviet mēs saskaramies ar vispārēju noguruma un novecošanas sajūtu; Eiropa tagad ir kā “vecmāmiņa”, tā vairs nav auglīga un enerģijas pilna. Tādējādi diženās idejas, kas reiz iedvesmoja Eiropu, ir zaudējušas savu pievilcību, un to vietā nākušas vien Eiropas institūciju birokrātiski tehniskās lietas.

Bez tam mēs saskaramies ar samērā egoistisku dzīves veidu, kuru raksturo bagātība, kas vairs nav noturīga un kas bieži vien ir vienaldzīga pret apkārtējo pasauli, un jo īpaši pret nabadzīgākajiem no nabadzīgajiem. Mums par satraukumu politiskajās diskusijās redzam tehnisko un ekonomisko jautājumu dominanci, kaitējot patiesām rūpēm par cilvēkiem.[5] Vīrieši un sievietes riskē tikt pielīdzināti tik vien kā skrūvītēm mašīnā, kas pret tiem attiecas kā pret izmantojamām patēriņa vienībām, un, kā tas traģiskā kārtā ir jau redzams, kad cilvēka dzīve vairs neatbilst šī mehānisma vajadzībām, bez lielas šaubīšanās tā tiek aizmesta prom, kā, piemēram, tas notiek uz nāvi slimo, gados veco pamesto un bez aprūpes atstāto cilvēku vai mātes miesās nogalināto bērnu gadījumā.

Šī ir liela kļūda, kas tiek pieļauta, “kad tehnoloģijām ir atļauts pārņemt visu”;[6] tas noved pie tā, ka tiek „sajaukti mērķi un līdzekļi”[7]. Tās ir neizbēgamas “izmešanas kultūras” un nekontrolēta patēriņa sekas. Savukārt cilvēka cieņas aizstāvēšana nozīmē atzīt cilvēka dzīves vērtību, kas mums ir brīvi dota un tāpēc nevar būt tirdzniecības vai biznesa objekts. Būdami šī Parlamenta deputāti, jūs esat aicināti īstenot dižu misiju, kas reizēm var šķist neiespējama: rūpēties par cilvēku un tautu vajadzībām. Lai rūpētos par tiem, kam ir kādas vajadzības, nepieciešams spēks un maigums, piepūle un cēlsirdība – un tas jāīsteno, pastāvot funkcionālisma un privatizācijas mentalitātei, kas neizbēgami noved pie “izmešanas kultūras”. Rūpēties par cilvēku un tautu vajadzībām nozīmē aizsargāt atmiņu un cerību; tas nozīmē uzņemties atbildību par pašreizējo realitāti, kurā ir galējas marginalizācijas un ciešanu pilnas situācijas, un spēt tai piešķirt pienākošos cieņu.[8]

Kā tādā gadījumā var tikt atjaunota cerība nākotnei, lai, sākot ar jaunākajām paaudzēm, no jauna tiktu atklāta pārliecība, kas nepieciešama, tiecoties uz šo augsto ideālu – vienota un miermīlīga Eiropa, radoša un resursiem bagāta Eiropa, kas respektē tiesības un apzinās savus pienākumus?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ļaujiet man izmantot kādu attēlu. Viena no slavenākajām Rafaēla freskām atrodas Vatikānā un ataino tā saukto „Atēnu skolu”. Tās centrā ir Platons un Aristotelis.  Platona pirksts ir vērsts augšup, norādot uz ideju pasauli, varētu teikt uz debesīm. Aristotelis ir izstiepis roku virzienā uz skatītāju, uz pasauli, konkrēto realitāti. Manuprāt, tas ir ļoti piemērots Eiropas un tās vēstures atainojums, kura pamatā ir pastāvīga saspēle starp debesīm un zemi, kur debesis aicina uz atvērtību transcendentajam, atvērtību Dievam, ar ko Eiropas tautas vienmēr ir atšķīrušās no citiem, kamēr zeme apliecina Eiropas pragmatiskās un konkrētās spējas skatīties acīs visām situācijām un problēmām.

Eiropas nākotne ir atkarīga no vitālas saiknes starp šiem diviem elementiem atjaunošanas. Eiropa, kas vairs nav atvērta dzīves transcendentajai dimensijai, ir Eiropa, kas riskē lēnām pazaudēt savu dvēseli un to “humānistisko garu”, kuru joprojām mīl un aizsargā.

Par izejas punktu ņemot atvērtību transcendentajam, es vēlos vēlreiz apliecināt cilvēka personas centrālo vietu, kas pretējā gadījumā tiek atstāta tā brīža varas un untumu ziņā. Par fundamentālu es uzskatu ne tikai kristietības dāvāto mantojumu pagātnē, kas veidoja kontinenta sociālo un kultūras pamatu, bet vēl vairāk to ieguldījumu Eiropas izaugsmē, kuru tā vēlas sniegt šodien un nākotnē. Šis ieguldījums nerada draudus valstu sekulārismam vai Eiropas Savienības institūciju neatkarībai, bet gan drīzāk var tās bagātināt. Tas izriet no ideāliem, kuri jau sākotnēji veidoja Eiropu, kā, piemēram, miers, subsidiaritāte un abpusēja solidaritāte, kā arī humānisms, kas balstās uz cieņu pret cilvēka personu.

Es vēlos atkārtoti uzsvērt Svētā Krēsla un katoļu Baznīcas gatavību caur Eiropas Kopienas Bīskapu konferenču komisiju (COMECE) iesaistīties jēgpilnā, atklātā un caurskatāmā dialogā ar Eiropas Savienības institūcijām. Tāpat esmu pārliecināts, ka Eiropa, kas spēj novērtēt savas reliģiskās saknes un izmantot to auglību un potenciālu, būs imūnāka pret daudzajām ekstrēmisma formām, kas izplatās mūsdienu pasaulē, cita starpā tas notiek tāpēc, ka šobrīd Rietumos mēs piedzīvojam ideālu vakuumu, jo “tieši cilvēka tendence aizmirst Dievu un nespēja Viņu slavēt noved līdz vardarbībai.”[9]

Šeit es nevaru nepieminēt daudzskaitlīgos netaisnības un vajāšanas gadījumus, ar kuriem ik dienas saskaras reliģiskās minoritātes, jo īpaši kristieši, dažādos pasaules nostūros. Kopienas un indivīdi tiek pakļauti barbariskai vardarbībai: viņi tiek padzīti no savām mājām un dzimtās zemes, pārdoti verdzībā, nogalināti, viņiem tiek nocirstas galvas, viņi tiek piesisti krustā vai sadedzināti dzīvi, daudziem cilvēkiem vienkārši noskatoties un apkaunojoši un līdzdalīgi klusējot.

Eiropas Savienības moto ir Vienoti dažādībā. Taču vienotība nenozīmē politiskās, ekonomiskās un kultūras dzīves vai domāšanas veida vienādību. Patiesi, ikviena autentiska vienotība iegūst no bagātīgās daudzveidības, kas to veido: šajā ziņā tā ir kā ģimene, kura ir vēl vienotāka, ja katram tās loceklim ir brīvība būt viņam vai viņai pašai. Es redzu Eiropu kā tautu veidotu ģimeni, un tautas sajutīs Savienības institūciju tuvumu, kad pēdējās spēs gudrā veidā vēlamo vienotības ideālu apvienot ar katrai tautai raksturīgo dažādību, lolojot īpašas tradīcijas, atzīstot savu vēsturi un saknes, atbrīvojoties no daudzajām manipulācijām un fobijām. Atzīt cilvēka personas centrālo vietu nozīmē pāri visam ikvienam ļaut brīvi izdzīvot savu individualitāti un radošumu gan kā personībai, gan tautai.

Tai pat laikā ikviena specifiskās iezīmes pārstāv autentisku bagātību, kamēr vien tās kalpo visiem. Vienmēr vajag respektēt Eiropas Savienībai raksturīgo struktūru, kuras pamatā ir aktuālie solidaritātes un subsidiaritātes principi, lai virsroku gūtu savstarpēja palīdzība un tiktu panākts progress savstarpējas uzticēšanās gaisotnē.

Dāmas un kungi, Eiropas Parlamenta deputāti, šīs vienotības un savdabības dinamikā jūsu atbildība ir uzturēt dzīvu Eiropas tautu demokrātiju. Nav noslēpums, ka vienotības koncepcija, uzlūkota kā vienādība, ievaino demokrātisko sistēmu, vājinot bagātīgo, auglīgo un konstruktīvo saspēli starp organizācijām un politiskajām partijām. Tas noved pie riska dzīvot tikai ideju, vārdu, attēlu, sofistikas pasaulē… un galu galā sajaukt demokrātijas realitāti ar jaunu politisko nominālismu. Lai Eiropā uzturētu demokrātiju dzīvu, ir jāizvairās no daudzajām globalizācijas tendencēm, kas realitāti atšķaida, proti, eņģeliska pūrisma, relatīvā diktatūras, antivēsturiska fundamentālisma, ētikas bez labestības un intelektuālisma bez gudrības[10].

Šajā vēstures posmā ir liels izaicinājums uzturēt demokrātiju dzīvu. Mūsu demokrātiju patiesais spēks, ko mēs saprotam ar cilvēku politiskās gribas paušanu, nedrīkst sabrukt zem daudznacionālu interešu spiediena, kas tās vājina un pārvērš vienādās ekonomiskā spēka sistēmās, lai kalpotu neredzamām impērijām. Šis ir viens no izaicinājumiem, ko vēsture ir likusi jūsu priekšā.

Dot Eiropai cerību nozīmē darīt ko vairāk nekā vienkārši atzīt cilvēka personas centrālo vietu; tas nozīmē arī lolot katra vīrieša un sievietes dāvanas. Tas nozīmē ieguldīt cilvēkos un apstākļos, kuros viņu talanti tiek veidoti un uzplaukst. Kā pirmā joma šeit jāmin izglītība, kas sākas ar ģimeni – katras sabiedrības pamatšūniņu un tās visdārgāko elementu. Ģimenei, kas ir vienota, auglīga un nesaraujama, piemīt tās īpašības, kas veido pamatu cerības stiprināšanai nākotnē. Bez šī stabilā pamata izrādās, ka nākotne tiek celta uz smiltīm ar no tā izrietošajām dārgajām, sociālajām sekām. Bez tam ģimenes nozīmes izcelšana palīdz norādīt virzienu un dāvāt cerību ne tikai jaunajām paaudzēm, bet arī daudziem mūsu vecajiem cilvēkiem, kas bieži vien ir spiesti dzīvot vieni paši un patiesībā tiek pamesti, jo vairs nav ģimenes pavarda siltuma, kas tos pavada un atbalsta.

Bez ģimenes ir vēl dažādi izglītības institūti: skolas un universitātes. Izglītību nevar ierobežoti attiecināt tikai uz tehnisko zināšanu sniegšanu. Tai drīzāk vajadzētu veicināt sarežģīto cilvēka izaugsmes procesu, kas aptver visu personas kopumu. Jaunieši šodien prasa piemērotu un pilnīgu izglītību, kas viņiem ļautu lūkoties nākotnē ar cerību, nevis vilšanos. Eiropā ir tik daudz radošā potenciāla dažādās zinātniskās pētniecības nozarēs, dažas no kurām vēl ir pilnībā jāizpēta. Kā piemēru iedomāsimies kaut vai alternatīvās enerģijas avotus, kuru attīstība palīdzēs vides aizsardzībā.

Eiropa vienmēr ir bijusi ekoloģijas veicinātāju priekšgalā. Mūsu zemei ir nepieciešamas pastāvīgas rūpes un uzmanība. Katram no mums ir personiska atbildība rūpēties par radību – šo vērtīgo dāvanu, ko Dievs mums ir uzticējis. No vienas puses, tas nozīmē, ka daba ir mūsu rīcībā, lai par to priecātos un izmantotu pareizi. Tai pat laikā tas arī nozīmē, ka mēs neesam tās īpašnieki. Pārvaldnieki – jā, bet ne īpašnieki. Mums ir jāmīl un jāciena daba, bet “tā vietā mūs bieži vien vada lepnība, kas izriet no vēlmes dominēt, pārvaldīt, manipulēt un izmantot; mēs ‘nesargājam’ zemi, mēs to necienām, mēs to neuzskatām par brīvi saņemtu dāvanu, par kuru ir jārūpējas.”[11] Taču cieņa pret vidi nozīmē ko vairāk par tās neiznīcināšanu; tas nozīmē izmantot to labiem mērķiem. Pirmkārt jau es šeit domāju lauksaimniecības nozari, kas visus cilvēkus nodrošina ar pārtiku un barības vielām. Ir nepanesami, ka miljoniem cilvēku pasaulē mirst badā, kamēr no mūsu galdiem ik dienas tiek izmests tonnām ēdiena. Cieņa pret dabu arī aicina atzīt, ka cilvēks pats ir būtiska tās daļa. Paralēli vides ekoloģijai ir nepieciešama arī cilvēka ekoloģija, kuras pamatā ir cieņa pret cilvēku, ko esmu vēlējies uzsvērt uzrunā jums šodien.

Otrā joma, kurā mūsu cilvēku talanti uzplaukst, ir darbs. Ir pienācis laiks veicināt tādu politiku, kas rada darba vietas, bet vēl svarīgāk – ir nepieciešams atjaunot darba cieņu, nodrošinot piemērotus darba apstākļus. No vienas puses tas nozīmē rast jaunus veidus, kā apvienot tirgus elastību ar stabilitāti un drošību darbiniekiem; šie apsvērumi ir neaizstājami cilvēku attīstībai. Bet tas arī paredz atbalstu piemērotam sociālajam kontekstam, kas veidots ar mērķi nevis ekspluatēt cilvēkus, bet tieši caur darbu nodrošināt viņiem iespēju veidot ģimenes un izglītot savus bērnus.

Tieši tāpat ir jābūt vienotai atbildei migrācijas jautājumā. Mēs nevaram pieļaut, lai Vidusjūra kļūst par lielu kapsētu! Laivas, kas ik dienu piestāj pie Eiropas krastiem, ir pilnas ar vīriešiem un sievietēm, kuriem ir nepieciešama pieņemšana un atbalsts. Savstarpēja atbalsta trūkums Eiropas Savienībā rada risku tādiem problēmas risinājumiem, kas ir tikai vienas grupas interesēs, – risinājumiem, kas neņem vērā imigrantu personas cieņu, tādējādi sniedzot savu pienesumu vergu darbam un turpmākam sociālam saspīlējumam. Eiropa spēs stāties pretī ar imigrāciju saistītajām problēmām tikai tad, ja tā skaidri paudīs savu kultūras identitāti un īstenos attiecīgus likumus, lai aizsargātu Eiropas pilsoņu tiesības un nodrošinātu imigrantu pieņemšanu. Tikai tad, ja tā spēs pieņemt godīgu, drosmīgu un reālistisku rīcībpolitiku, kas ir vērsta uz atbalstu izcelsmes valstīm viņu sociālajā un politiskajā attīstībā un to centienos atrisināt iekšējos konfliktus – galveno šī fenomena iemeslu –, un nevis pašu interešu motivētu rīcībpolitiku, kas tikai veicina un baro šādus konfliktus. Mums ir jāvēršas pret cēloņiem, nevis tikai pret sekām.

Priekšsēdētāja kungs, Ekselences, dāmas un kungi,

savas identitātes apzināšanās ir nepieciešama arī tāpēc, lai iesaistītos pozitīvā dialogā ar valstīm, kas ir paudušas vēlmi pievienoties Eiropas Savienībai nākotnē. Jo īpaši es šeit domāju Balkānu valstis, kurām dalība Eiropas Savienībā varētu būt atbilde uz ilgām pēc miera reģionā, kas ir daudz cietis pagātnes konfliktos. Savas identitātes apzināšanās ir neaizstājama arī attiecībās ar kaimiņvalstīm, jo īpaši tām, kas robežojas ar Vidusjūras reģionu un daudzas no kurām cieš no iekšējiem konfliktiem, reliģiskā fundamentālisma spiediena un globālā terorisma realitātes.

Tieši jums kā likumdevējiem ir pienākums aizsargāt un kopt Eiropas identitāti tā, lai tiek atjaunota pilsoņu uzticība Savienības institūcijām un tās miera un draudzības pamatidejai. Zinot, ka “jo lielāka ir vīriešu un sieviešu vara, jo lielāka ir katra indivīda un kolektīvā atbildība,”[12] es aicinu jūs strādāt tā, lai Eiropa var no jauna atklāt labāko sevī.

Kāds anonīms autors otrajā gadsimtā rakstīja, ka “kristieši pasaulei ir tas pats, ka dvēsele ķermenim”.[13] Dvēseles uzdevums ir atbalstīt ķermeni, būt tā sirdsapziņai un vēsturiskajai atmiņai. Eiropu un kristietību vieno divus tūkstošus gadu sena vēsture. Šī vēsture nav pilnīgi bez konfliktiem un kļūdām, bet uz priekšu to ir virzījusi vēlme strādāt visu kopējam labumam. Tas atspoguļojas mūsu pilsētu skaistumā un vēl jo vairāk daudzo labdarības darbu skaistumā un konstruktīvā sadarbībā visā kontinentā. Šī vēsture lielā mērā vēl ir jāraksta. Tā ir mūsu tagadne un nākotne. Tā ir mūsu identitāte. Eiropai ir steidzami jāatgūst tās patiesie vaibsti, lai tā augtu mierā un harmonijā, kā to bija iecerējuši tās dibinātāji, jo tā vēl joprojām nav brīva no konfliktiem.

Godājamie Eiropas Parlamenta deputāti, ir pienācis laiks strādāt kopā, lai celtu tādu Eiropu, kas balstās nevis uz ekonomiku, bet gan uz cilvēciskās personas svētumu, uz neatsavināmām vērtībām. Celt tādu Eiropu, kas drosmīgi pieņem savu pagātni un pārliecināti raugās nākotnē, lai pilnībā izdzīvotu tagadnes cerību. Mums ir pienācis laiks atteikties no tādas Eiropas, kas ir bailīga un pārņemta ar sevi, lai iedrošinātu un atjaunotu tādu Eiropu, kura uzņemas līdera lomu, ir zinātnes, mākslas, mūzikas un cilvēcisko vērtību, tostarp ticības, krātuve. Eiropa, kura sniedzas uz debesīm un cenšas sasniegt cēlus ideālus. Eiropa, kura rūpējas un aizstāv katru vīrieti un sievieti. Eiropa, kura rīkojas pārliecināti un droši un ir nozīmīgs atskaites punkts visai cilvēcei!

Paldies!


[1] JĀNIS PĀVILS II, Uzruna Eiropas Parlamentam (1988. gada 11. oktobris), 5.

[2] JĀNIS PĀVILS II, Uzruna Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai (1988. gada 8. oktobris), 3.

[3] Cf. BENEDIKTS XVI, Caritas in Veritate, 7; VATIKĀNA OTRAIS VISPĀRĒJAIS KONCILS, Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et Spes, 26.

[4] Cf. Baznīcas sociālās doktrīnas kompendijs, 37.

[5] Cf. Evangelii Gaudium, 55.

[6] BENEDIKTS XVI, Caritas in Veritate, 71.

[7] Ibid.

[8] Cf. Evangelii Gaudium, 209.

[9] BENEDIKTS XVI, Uzruna diplomātiskajam korpusam, 2013. gada 7. janvāris.

[10] Evangelii Gaudium, 231.

[11] FRANCISKS, Vispārējā audience, 2013. gada 5. jūnijs.

[12] Cf. VATIKĀNA OTRAIS VISPĀRĒJAIS KONCILS, Gaudium et Spes, 34.[12]

[13] Cf. Vēstule Diognetam, 6.

No angļu valodas tulkoja Linda Ozola

Attēls: ekrānšāviņš no CTV pārraides

publicēts no  Katolis.lv

2014.10.12
RARZI rekolekcijas

Saite, lai apstiprinātu savu dalību līdz 18.12.2014.

2014.05.12
LU Filozofijas un socioloģijas institūts sadarbībā ar Latvijas Universitātes bibliotēku ielūdz uz zinātnisku konferenci

„Pāvesta Franciska runas ES Parlamentā un Eiropas Padomē - filosofiskie secinājumi Latvijai”

2014.g. 12. decembrī  plkst. 12, Latvijas Universitātes bibliotēkas telpās, Rīgā, Kalpaka bulv.4., 1. stāva zālē

Programma

Konferences atklāšana

LU prorektors  I. Muižnieks,

Rīgas arhibīskaps  metropolīts Z. Stankevičs,

LU FSI direktore M. Kūle

Referāti:

I daļa. Vada Dr. Rihards Kūlis.

 

  • Andris Marija Jerumanis (Beļģija). Eiropa, globalizācija un kristīgais mantojums.
  • Maija Kūle. Filosofijas nozīme Latvijā pāvesta Franciska runas kontekstā.
  • Solveiga Krūmiņa-Koņkova. Tālais tuvums. Pāvests Francisks un atbrīvošanas teoloģija.
  • Inese Runce. Garīguma dimensija pāvesta Franciska runās.
  • Māra Kiope. Pāvesta Franciska runas Eiropas Parlamentā filosofiskie avoti.
  • Valdis Tēraudkalns. Reliģijpētnieciskas piezīmes par pāvesta Franciska runām.

 

Diskusija

Kafijas pauze

II daļa. Vada Dr. Solveiga Krūmiņa-Koņkova

 

  • Rihards Kūlis. Pret egoistiski izprastajām cilvēktiesībām, par sociālo kopību.
  • Ella Buceniece. Pāvesta Franciska runa un eko-fenomenoloìijas attīstība pasaulē.
  • Elvīra Šimfa. "Individuālisms un "augstākais labums": cilvēka cieņas pamatojamības problēma.
  • Iveta Pirktiņa. Cik nozīmīgs šodienā ir pāvesta lietotais filosofiskais jēdziens “transcendentāls”?
  • Māris Kūlis. Rafaēla gleznas interpretācijas nozīme pāvesta Franciska runā: patiesības div-veidība.

 

Diskusija

Konferences secinājumi.

Z.Stankevičs, S.Krūmiņa-Koņkova, M.Kūle

Satikšanās neformālā atmosfērā pie kafijas tases

2014.04.12
Kapelāna vēstule

Dārgie RARZI studenti, darbinieki un pasniedzēji!

Adventa laiks ir gaidīšanas laiks, bet... ar niansēm. Jo gaidīt nenozīmē nedarīt neko, gaidīt, un viss. Šajā ziņā gaidīšana nav pasivitāte. Gluži pretēji ─ gaidīt nozīmē būt gatavam, jo Jēzus ir tuvu. Īstenībā Jēzus ir tuvu vienmēr, un tieši tāpēc var teikt, ka Adventa laikam mūsu dzīvē jāīstenojas katru dienu. Bet, ja mēs nedzīvojam kā Dieva bērni, tad mēs nepamanīsim Dieva tuvumu.

Kas var pamanīt Dieva tuvumu? Tikai tas, kuram ir Dieva klātbūtne. Kas var just Dieva tuvumu? Tikai tas, kas jūtas kā Dieva bērns, tikai tas, kurš cenšas redzēt citos cilvēkos pašu Jēzu, tikai tas, kurš māk kalpot, lai tikai Jēzus spīdētu... Tādā veidā gaidīšanas laiks, kas ir Adventa laiks, mums nebūs kaut kas pasīvs, bet visnotaļ aktīvs. Patiesībā varam teikt, ka Adventa laiks ir vairāk gatavošanās laiks nekā gaidīšanas laiks. Šis gatavošanās laiks nozīmē apzināties, ka Dievs meklē mūsu sirdī tīru vietu, lai dzīvotu mūsos. Bet, lai mūsu sirds būtu tīra, mūsu “es” – tam ir jāpazūd. Mums ir jāaiziet prom no savas patības. Cik reižu Pāvests šogad jau ir atkārtojis to pašu.

Adventa laiks ir atgriešanās laiks, žēlastības laiks. Advents ir arī prieka un grēku nožēlas laiks. Prieka laiks, jo mēs nevaram iedomāties neko brīnišķīgāku par Kristus bērna piedzimšanu. Lūk, ko teica Pāvests: ,,Evaņģēlija prieks piepilda sirdi un visu dzīvi tiem, kas sastop Jēzu. Tie, kas ļauj, lai Viņš tos atpestī, tiek atbrīvoti no grēka, skumjām, iekšējā tukšuma, vientulības. Kopā ar Jēzu Kristu vienmēr dzimst un atdzimst prieks. Ar šo Pamudinājumu es vēlos vērsties pie Kristum ticīgajiem, lai viņus aicinātu uz jaunu, šī prieka iezīmētu evaņģelizācijas posmu un rādītu ceļus, kas Baznīcai ejami tuvākajos gados.” (Evaņģēlija prieks, 1)

Tas ir arī grēku nožēlas laiks, jo mums jāsagatavojas, lai tīri varētu saņemt šo dāvanu ─ Jēzu Kristu.

Adventa laiks ir atgriešanās laiks. Atgriezties nozīmē novērsties no sevis un no pasaules, lai pievērstos Dievam, izvēlētos Dievu kā vienīgo un visaugstāko labumu. Šī izvēle pieprasa radikālu, krasu pārmaiņu mūsu domāšanas un dzīves veidā. Tas nozīmē arī ticēt, ka ir iespējams īstenot to, ko Jēzus ir pasludinājis un pierādījis darbos. Tas nozīmē pieņemt aicinājumu nesavtīgi darboties citu labā, lai arī viņi ticētu tam, ko Jēzus ir apsolījis, un to īstenotu savā dzīvē.

Drīz mēs svinēsim Ziemassvētkus. Dieva Dēls kļuva par cilvēku, lai mēs dzīvotu paša Kristus dzīvi. Drīz, 25. decembrī, svinēsim Dieva Dēla piedzimšanu. Tajās dienās mēs kontemplēsim daudz paradoksu Jēzus dzīvē. Dieva Dēls, Dieva Vārds būs vienkāršs bērns. Viņš, kas ir Logoss, nevarēs runāt. Viņam būs jāgaida kādi gadi, lai mācītos runāt vai lai runātu. Viņš, kas ir Karalis, piedzimst alā, ko ieskauj dzīvnieki. Viņš, kas ir pasaules bagātākais cilvēks, jo ir Dievs, nav atradis labāku vietu, kur piedzimt.

Mēs gribam teikt Dieva Bērnam, ka mūsu sirdī ir vieta. Un tagad ir laiks, lai sagatavotu šo vietu Viņam. Mēs negribam, ka Jēzus atrod netīru vietu mūsos.

Viņa dzīves sākums virs zemes mūs aizkustina. Mēs nedrīkstam atbildēt ar vienaldzību. Tas ir laiks, lai mēs reaģētu. Tagad ir mūsu kārta. Gaidīšanas laiks ir laiks, kur Dievs gaida kaut ko no mums. Un tas mums ir jāatklāj mūsu personiskajā lūgšanā pie adventa vainaga, pie Betlēmītes.

Šis ir apņemšanās laiks. Adventa laiks mums atgādina, ka ir jāmaina sava sirds, lai tā varētu pievērsties Dievam. Un to mēs darīsim kopā ar mūsu Māti Mariju. Jo Viņai bija, Viņai ir liela sirds. Un tāpēc tikai Viņa var mācīt, kā veidot mūsu sirdis pēc Jēzus Sirds.

P.S. Decembra beigās es piedalīšos garās rekolekcijās. Es gribētu pateikt, ka es nesu savā sirdī Jūsu bažas, Jūsu priekus un Jūsu vēlmi būt arvien labākiem un labākiem Dieva priekšā.

 

Pr. Alberto

RARZI kapelāns

Decembra vēstule 2014. gadā

2014.12.11
Aicinājums RARZI absolventiem

Dārgie RARZI absolventi,

Tuvojoties Adventa laikam, aicinu jūs uz otro apspriedi par absolventu sadraudzības izveidošanu. Gaidīšu jūs piektdien, 5. decembrī plkst. 17.45 pēc Svētās Mises RARZI birojā. Tāpat atgādinu par iespēju šonedēļ piektdien un sestdien (14. un 15. nov.) apmeklēt prof. Linkes (Polija) lekcijas Vecajā Derībā.

Ar cieņu,

Žanete Narkēviča

2014.12.11
KAPELĀNA VĒSTULE.

Dārgie RARZI studenti, darbinieki un pasniedzēji!

Esam novembrī! Kā Jūs zināt, novembris ir mirušajiem veltīts mēnesis. Pirmajā novembrī mēs svinējām visu svēto dienu, bet otrajā novembrī ─ mirušo piemiņas dienu. Viņi, gan svētie, gan mirušie vēsta mums par mūžību. Šajā mēnesī es Jums gribētu rakstīt par cerību, kas ir dievišķs tikums. Un mums šis tikums ir ļoti nepieciešams.

Katoliskās Baznīcas katehismā rakstīts: “Kristīgā cerība aizsākas jau ar to brīdi, kad Jēzus sāk pasludināt Kalna svētības. Tās paceļ mūsu cerību uz debesīm kā uz jauno apsolīto zemi un iezīmē uz turieni ceļu, kas ved cauri pārbaudījumiem, kādi sagaida Jēzus mācekļus. Taču Jēzus Kristus nopelnu un ciešanu dēļ Dievs mūs notur cerībā, kas "nepieviļ" (Rom 5, 5). "Dvēselei [..] [cerība] ir kā drošs un stiprs enkurs, kas iesniedzas" tur, "kur par mums ir iegājis priekšgājējs Jēzus" (Ebr 6, 19-20). Tā ir arī ierocis, kas aizstāv mūs cīņā par mūsu pestīšanu: "Tērpti ticības un mīlestības bruņās un pestīšanas cerības bruņucepurē." (1 Tes 5, 8) Tā mums sagādā prieku pat pārbaudījumos: "Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās." (Rom 12, 1.) Tā tiek izteikta un uzturēta lūgšanās, it īpaši lūgšanā Tēvs mūsu, kurā apkopots viss, ko cerība liek mums vēlēties.

Bezcerības brīdī rodas jautājums: kur ir Dievs? Dievs ir pie Krusta. Bet mēs zinām, ka pēc krusta ir augšāmcelšanās. Un augšāmcelšanās ir mūsu cerība, jo Jēzus uzvarēja nāvi. Ja Viņš, pilnīgs cilvēks, uzvarēja nāvi, tas nozīmē, ka arī mēs varam uzvarēt nāvi, bet ne jau mēs vieni paši, nē, mēs kopā ar Viņu, caur Viņu un Viņā.

Pasaulei ir nepieciešama cerība. Pasaulei ir nepieciešama mūsu cīņa. Jo cerība ir tikai tiem, kas nepārstāj cīnīties. Taču cīnīties ir iespējams tikai tad, ja ir cerība, jo bez cerības šai cīņai nav jēgas. Kas ir svētie? Svētie ir tie, kas cīnījās līdz galam. Protams, viņiem bija trūkumi, bet viņi cīnījās. Pastāvi cerībā par spīti trūkumiem. Nezaudē dūšu savu kļūdu priekšā, rīkojies! Neauglība ir ne tik daudz kļūdu – it īpaši, ja cilvēks tās nožēlo –, cik lepnības rezultāts. Tieši tāpēc cerība ir pats pēdējais, ko drīkst zaudēt. Tātad mēs ─ tu un es, varam dāvāt cerību pasaulei, jo īstenībā mēs esam gaisma pasaulei. Mums jābūt kā lukturītim citiem. Tu ar savu cīņu, ar savu paraugu - tieši tu vari dot Jēzum mierinājumu! Varbūt tu domā: Jēzus ir Dievs, Viņam nevajag mierinājumu. Jā un nē. Dievs ir arī tavs Tēvs, un kā Tēvs Viņš ļoti dedzīgi gaida no tevis mierinājumu, jo Viņš cieš mūsu grēka dēļ.

Lūk, ko rakstījis kāds svētais: „Pārvari izmisumu, ko tevī izraisa nevarības apziņa. Tas tiesa, ka materiālā stāvokļa ziņā tu esi nulle, sabiedriskā – otra nulle, tikumiskā ziņā – vēl viena, spēju, zināšanu ziņā – vēl un vēl. Vienas vienīgas nulles.

Bet pa kreisi no šīm nullēm stāv Kristus… un cik milzīgs skaitlis ir izveidojies!

Viktors Frankls rakstīja: Jautājums nav par to, ka mēs sagaidām no dzīves kaut ko, bet gan dzīve gaida kaut ko no mums. Tātad mums kaut kas jādara, lai apgaismotu pasauli, lai transformētu pasauli. Varbūt sāksim ar tuvākajiem. Svētie ir tie, kas mainīja vēstures gaitu.

Nevar domāt, ka, lūk, nāks kāds, kas mainīs pasauli... Tā ir naiva doma. Ir ļoti daudz kristiešu, kas ir pārliecināti par to, ka pestīšana īstenosies it visās pasaules jomās un ka noteikti ir dažas dvēseles – tikai nezina, kuras tās ir –, kas kopā ar Kristu dod savu artavu, lai to īstenotu. Taču viņi to redz ļoti tālā nākotnē, pēc daudziem gadsimtiem... kas pārvērstos par mūžību, ja īstenotos ātrumā, ar kādu viņi sevi dāvā.

Arī tu tā domāji, kamēr tevi „neuzmodināja” (Svētais Hosemarija).

Jāņem vērā gan mūsu cīņa, gan Dieva žēlastība mūsos. Jāļauj Dievam darboties mūsu dvēselēs. Tātad darbi un Dieva žēlastība; mūsu cīņa un Dieva darbs mūsos, daba un žēlastība. Uzlūkojot cilvēkus, kam nav ticības un cerības, uzlūkojot smadzenes, kas drudžaini darbojas, būdamas uz izmisuma robežas, meklējot dzīvei jēgu, tu atradi mērķi – Viņu!

Un šis atklājums nepārtraukti piešķirs tavai eksistencei jaunu prieku, tas tevi pārveidos un ik dienas rādīs neskaitāmas skaistas lietas, kas tev nebija zināmas un kas atklāj priekpilno vērienu plašajam ceļam, kas tevi ved pie Dieva.

Šis mēnesis ir veltīts arī dvēselēm šķīstītavā.

Tie, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet nav pilnībā šķīstīti, lai gan viņiem ir nodrošināta mūžīgā pestīšana, izcieš pēc nāves šķīstīšanu, lai iegūtu svētumu, kas nepieciešams ieiešanai debesu priekā (Katehisms, 1030).

Baznīca ar vārdu „šķīstītava” apzīmē šo izredzēto galējo šķīstīšanu, kura pilnīgi atšķiras no soda, kas jāizcieš pazudinātajiem.

Ir nepieciešamība pēc upurēšanās. Visi svētie ir apzinājušies, ka upuri ir nepieciešami. Dot dzīvi citiem, upurējot sevi. Upuris ir nepieciešams. Mēs esam kristieši, bet bieži vien mēs negribam nest krustu, jo krusts ir neērts, smags. Taču padomājiet: neviens ideāls būtībā neīstenojas bez upura, sevis nolieguma. Cik brīnišķīgi ir būt par upuri! Padomājiet arī par to, ka tur, kur nav pašaizliedzības, nav arī tikuma.

Mūsu Māte Marija bija vislielākais paraugs cerībā. Tev laiku pa laikam pietrūkst spēka? Kāpēc tu to nedari zināmu savai Mātei - bēdīgo iepriecinātājai, kristīgo aizbildnei... mūsu cerībai, apustuļu karalienei?

Vissvētākā Māte! Piesauc Viņu skaļāk. Viņa uzklausīs tevi. Viņa redz, ka esi briesmās. Reizē ar sava Dēla žēlastību Viņa dāvās tev savu maigumu un mierinājumu. Un tu sajutīsi sevī spēku jaunai cīņai. (Ceļš, 516).

 

Alberto Sančess-Leons

RARZI kapelāns

2014.11.11
Pr. Andris Marija Jerumanis: Kāpēc bīskapi sinodē Vatikānā sprieda par ģimeni

Materiāls pārpublicēts no ziņu portāla Delfi (6. novembris, 2014)

Pirms trim nedēļām noslēdzās pāvesta Franciska sasauktā bīskapu ārkārtas sinode par ģimeni un ar to saistītām pārmaiņām mūsdienu kontekstā. Sinodē piedalījās vairāk nekā 250 bīskapi no visas pasaules, starp viņiem arī Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, kā arī daudzi speciālisti ģimenes jautājumos. Jau pirms sinodes bīskapiem tika izsūtīts dokuments ar jautājumiem, lai apkopotu datus par ģimenēm un to dzīvi dažādās pasaules malās. Atbildes uz jautājumiem atspoguļoja daudzveidību, kas raksturo mūsdienu pasauli.

Oktobrī divas nedēļas bīskapi Vatikānā diskutēja par ģimenes jautājumiem, balstoties uz dokumentiem, kas tika sagatavoti šo iepriekšminēto aptauju rezultātā, kā arī uzklausīja citu bīskapu stāstīto par to, kāds ir viņu pārstāvēto valstu vietējo baznīcu viedoklis jautājumos, kas skar ģimeni.

Mēs varētu jautāt, kāpēc šobrīd jārunā par ģimeni? Vai tad nav svarīgāku jautājumu sabiedrībā un baznīcā? Pirmkārt, ģimene ir dzīvības šūpulis, kurā katrs no mums ir ieraudzījis pasaules gaismu, sapratis, ka nav viens un ir iemācījies runāt un domāt. Patiesībā tieši ģimene ir sabiedrības pamats, kurā mūsu nākotne - bērni - attīstās un sasniedz briedumu. Kā to parāda psiholoģijas pētījumi, ģimenē bērns veido identitāti, veselīgas vai neveselīgas attiecības ar vecākiem, brāļiem un māsām, kas uz visu mūžu iezīmēs bērna psihi. Arī bērna seksuālā identitāte tiek apzināta otrā-trešā gada vecumā. Tieši ģimenē bērns iemācās būt sociāla būtne un veidot attiecības ar apkārtējiem. Ģimene ir pirmā vērtību, ētisko un reliģisko pamatu skola. Ģimene ir vieta, kurā bērns iemācās mīlēt, dalīties, atteikties, strādāt, kalpot un palīdzēt.

Ģimenes tēma ir īpaši svarīga Latvijas tautai un nācijai. Ir vērts iepazīties ar dažiem skaitļiem, kuri atspoguļo ģimeņu situāciju Latvijā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, pērn Latvijā 53% pirmo bērnu un 44 % no visiem jaundzimušajiem bija dzimuši ārpus laulības. 2011.gadā 45% ģimeņu bija precēti pāri, 15,3% - pāri, kas dzīvoja kopā, 33,6% bija vientuļo māšu ģimenes, bet 5,3% - vientuļo tēvu ģimenes. Zīmīgi, ka 2014.gada pirmajā semestrī mirušo skaits pārsniedza jaundzimušo skaitu. Latvijā, salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm, ir vislielākais šķirto laulību skaits uz 1000 iedzīvotājiem. Piemēram, 2011.gadā laulājās 10 766 pāri, bet laulību šķīra 8587 pāri, savukārt šā gada pirmajos mēnešos ir audzis noslēgto laulību skaits un samazinājies šķirto laulību skaits. Lai arī Latvija izceļas ar salīdzinoši augsto abortu skaitu, kopš neatkarības atgūšanas tas ir samazinājies trīs reizes - pērngad mākslīgi tika pārtrauktas 5557 grūtniecības.

Atgriezīsimies pie nesen notikušās sinodes. Lasot un klausoties pāvesta Franciska sinodes laikā teiktās runas, kā arī vairāku bīskapu liecības, varam labāk izprast sinodes dinamiku. Uzreiz jānorāda, ka šīs sinodes mērķis nebija dot definitīvas atbildes, bet kopīgi izprast, kādas problēmas ir Baznīcā ģimenes jautājumos, lai pēc sinodes par tām tālāk diskutētu vietējās diecēzēs, turklāt pēc gada otrreiz sanāktu kopā un meklētu šo problēmu risinājumus. "Sinode" tulkojumā no grieķu valodas nozīmē iet (odos) kopā (syn). Tieši tas arī bija šī saieta mērķis - ieklausīties dažādos viedokļos, iepazīties ar ģimenes problēmām dažādās pasaules malās, pārrunāt iespējamās atbildes uz izaicinājumiem, ar kuriem ģimenes saskaras.

Šīs sinodes dinamika pārsteidza gan žurnālistus, gan pašus bīskapus. Lai veicinātu dialogu un meklētu risinājumus daudzām sasāpējušām un dziļām problēmām, pāvests bija sapulcinājis bīskapus, kuru viedokļi ne tikai bija dažādi, bet reizēm pat pilnīgi pretēji. Ievadrunā pāvests Francisks uzsvēra, ka katram sinodes dalībniekam ir skaidri un bez bailēm jāizsaka savs viedoklis. Pēc II Vatikāna koncila katoļu baznīcā ir notikušas vairākas bīskapu sinodes, taču tajās nekad nav bijusi tāda vārda brīvība kā šoreiz. Sinodes laikā parādījās dažādas, reizēm - kultūru atšķirību dēļ -, pat pilnīgi pretējas koncepcijas, kā arī ļoti atšķirīgi ģimenes problēmu risinājuma modeļi. Francisks noslēgumā uzsvēra, ka sinodes norise parādījusi -  nospraustais mērķis ir sasniegts: pārrunāt atklāti un bez aizspriedumiem jebkuru problēmu, kas skar mūsdienu ģimeņu dzīvi, lai atrastu skaidras atbildes, kurās būtu ņemts vērā ģimenes, Baznīcas un katras dvēseles labums.

Tēvs Spadaro, pazīstamā jezuītu žurnāla "Civiltà Cattolica" galvenais redaktors, kurš arī piedalījās sinodē, pasvītroja, ka tajā bija tik pat dzīva diskusija kā pirmajā Jeruzalemes koncilā 49.gadā, kā to apliecina Apustuļu darbi. Viņš, atsaucoties uz pāvesta Franciska lietoto līdzību, kurš salīdzināja Baznīcu ar "kara lauka slimnīcu", uzsvēra, ka karalauks šodien ir ģimene. Līdz ar dzimstības samazināšanos un tautas novecošanos ir mainījušās arī attiecības starp paaudzēm, pretapaugļošanās metodes ir nošķīrušas dzimstību no dzimumdzīves, jaunizveidotas ģimenes rada jaunas attiecību formas un jaunu priekšstatu par vecāku tēlu, reizēm arī ļoti sarežģītos kontekstos. Turklāt ir parādījusies nelaulāto kopdzīve kā jauna kopdzīves forma, kas pieprasa sev sabiedrības atzinību. Šie ir tikai daži piemēri, ar kuriem tēvs Spadaro izgaismo ģimenes situāciju šodien.

Noslēguma dokumentam - "Relatio Sinodi", kas atspoguļo divas nedēļas ilgo bīskapu sinodes darbu, ir trīs daļas. Pirmajā daļā tiek aprakstīts mūsdienu ģimenes konteksts un problēmas. Otrajā daļā tiek runāts par Kristus labo vēsti ģimenei. Trešajā daļā tiek aprakstīts, kā šo labo vēsti būtu nepieciešams īstenot šodien. Tiek uzsvērts, cik svarīgi ir nopietni sagatavoties laulībai un laulības dzīvei, iesaistot pārus draudzē daudz ciešāk un neatdalot laulības sakramentu no pārējās baznīcas dzīves. Tāpat svarīga ir ne tikai pāru sagatavošana laulības dzīvei, bet arī tālāka jaunlaulāto pavadīšana viņu kopīgajā ceļā, kas ir dinamisks process un nemitīgi prasa uzmanību. Savukārt pret tiem, kas nav laulājušies baznīcā, vai kuri dzīvo kopā, Baznīca aicina izturēties konstruktīvi, lai viņus pavadītu pilnveidošanās ceļā.

Tāpat īpaša uzmanība sinodē tika pievērsta ievainotām ģimenēm: tiem, kuri vairs nedzīvo kopā un tiem, kuri ir no jauna laulājušies. Tieši šis jautājums izraisīja nopietnas diskusijas gan jau pirms pašas sinodes, gan arī sinodes laikā. Ko nozīmē pazīt šīs ievainotās ģimenes, kā tām nākt pretī un kā palīdzēt? Šajā jautājumā izskanēja dažādi viedokļi: daži uzsvēra, ka ir jāpadara efektīvāks baznīcas tiesas darbs, lai, pirmkārt, izskatītu un izlemtu jautājumu, vai laulība ir bijusi derīga. Daži uzdeva jautājumu, vai palīdzība šajā gadījumā nenozīmē ticīgo pielaist pie grēksūdzes un pie Euharistijas sakramenta. Ir vērts atgādināt, ka katoļu baznīcā Latvijā, Skandināvijas valstīs un Skotijā, lai nāktu pretī cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nedrīkst saņemt Euharistijas sakramentu, tiek dota iespēja saņemt stiprinājumu priestera svētības veidā komūnijas laikā. Pat ja tā nav prakse visā Baznīcā, tad tomēr  šo žestu varam novērtēt pozitīvi.

Otrs ļoti svarīgs un diskutējams jautājums sinodē bija par viendzimuma pāru kopdzīvi. Arī tas izraisīja dzīvu diskusiju sinodes laikā. Šajā diskusijā parādījās ļoti atšķirīgi viedokļi par to, kā risināt šo jautājumu. Atbilžu daudzveidība izrietēja no kultūrvides, kurā Baznīca sludina labo vēsti. Baznīca atkārtoti aicina respektēt katru personu, neskatoties uz tās seksuālo orientāciju, tā kategoriski noliedz jebkādu diskrimināciju, tomēr uzskata par nepamatotu izskanējušo prasību atzīt viendzimuma laulības. Rietumu pasaulē šis jautājums tiek risināts cilvēktiesību ietvaros un individuālās brīvības perspektīvā. Varam uzsvērt, ka daži bīskapi arī sinodes laikā pasvītroja, ka, Baznīcas skatījumā, individuālās tiesības nevar atdalīt no pienākumiem pret kopējo labumu, pret sabiedrību, pret bērniem un pārējām ģimenēm. Šie bīskapi aicināja pārdomāt arī jautājumu par daudz dziļākām kultūras izmaiņām tā dēvētās gender ideoloģijas iespaidā.

Noslēguma dokuments parāda šī sinodes pirmā soļa nozīmi. Tieši dokumenta noslēgumā tiek izskaidrota sinodes loģika un turpmākie soļi, lai sagatavotos vispārējai noslēguma sinodei 2015.gadā.

Lai saprastu, kādēļ Baznīca ir vēlējusies risināt ģimenes problēmas divos posmos, jāatceras II Vatikāna koncila eklezioloģija, kas uzsver vienotības un komūnijas principu katoliskajā baznīcā, pieprasot vairāk akcentēt dialogu, lai izvairītos no tikai un vienīgi vertikālas baznīcas koncepcijas, kur attiecības ar autoritāti ir vienpusējas. Tieši to uzsvēra svētais Jānis Pāvils II, kurš, skaidrojot koncila būtību, īpaši izcēla līdzdalības principu. Tāpēc pāvests Francisks vēlējās, lai notiktu līdzdalības principa ievērošana arī šajā sinodē. Ja tas netiek izprasts, mēs riskējam nonākt pie konfrontācijas loģikas, kas otru drīzāk iznīcina un nevienu nepārliecina.

Ir būtiski, ka pēc sinodes tika beatificēts pāvests Pāvils VI, kurš savas darbības laikā bija īpaši izcēlis dialoga principa svarīgumu pašā Baznīcā, pasaulē, kā arī tā svarīgumu kontekstā ar citām kristīgām konfesijām un reliģijām. Tieši Pāvils VI uzsvēra, ka visa pasaule ir kā viena ģimene, kurai ir jādzīvo mierā, augot patiesības izpratnē. Sinode atgādināja vēlreiz patiesību par ģimenes skaistumu. Pat ja neesam ticīgi, necienām baznīcu, mēs nevaram neuztvert un neuzskatīt laulību un ģimeni par mūsu sabiedrības dārgakmeni, dārgumu, kas ir visas sabiedrības kopīgā labuma pamatā.

Sinode arī atgādināja, ka mums, pēc Jēzus piemēra, ir jāizturas ar lielu žēlsirdību pret visiem tiem, kuri ir piedzīvojuši neveiksmes laulības dzīvē, viņus pavadot ceļā uz pilnību. Kristīgā patiesība par ģimeni ir skaista, taču diemžēl ne vienmēr tā tiek atbilstoši izprasta. Kad aizstāvam ģimenes vērtības mūsdienu sabiedrības izaicinājumu priekšā, ir jāsaprot, ka nepietiek tikai sludināt patiesību, bet patiesībai par ģimeni ir jābūt arī skaistai, pievilcīgai, lai pārliecinātu par šo aizstāvēto vērtību. Daudzie "nē", jeb aizliegumi, kas ir ģimenes sfērā, var būt saprotami tikai "jā" gaismā, gaismā dzīvībai un mīlestībai.

Pāvesta Franciska stāja atgādināja visiem, ka nedrīkst iekrist pesimismā un ieslēgties savā ziloņkaula tornī, bet vienmēr, atkal un atkal no jauna, ir jāparāda un jāatklāj, kā Dieva vārds apgaismo katru dzīves situāciju, parādot, kas šajā situācijā ir pozitīvs un kas ir pretrunā ar cilvēka cieņu, kā arī to, kāds ceļš ejams, lai sasniegtu mīlestības pilnību.

 

 

2014.11.11
Iznākusi jauna grāmata - Sociālpsiholoģisks pētījums "Morāle, politiskā ideoloģija un reliģiozitāte"

 

Sveicam autori, RARZI docētāju Ingrīdu Trups-Kalni ar zinātnisko monogrāfiju.

 

Saite grāmatas iegādei

 

2014.01.11
Diskutē par iespējām turpināt RARZI „skolu projektu”

31.oktobris, 2014, 15:57

 

 

 

 

 

 

 

 

30. oktobrī uz diskusiju par vērtībizglītību veicinošiem pasākumiem Latvijas skolās aicināja projekta „Kopēja izpratne par labo, patieso un skaisto – sabiedrības vienotības un sadarbības pamats” īstenotāji, Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta (RARZI) pasniedzēji, studenti un absolventi. Jau trešo gadu viņi bija devušies uz Rīgas skolām, kur uzrunāja dažāda vecuma grupu jauniešus. Šogad tie bija 10.-12.klašu audzēkņi, ar kuriem kopīgi meklētas atbildes par to, kas ir labs, skaists un patiess un kādā ziņā šie jēdzieni, mūsu izpratne par tiem veido sabiedrības vērtību pamatu.

Sākumā 30. oktobra diskusijas dalībnieki, kas pārsvarā bija RARZI maģistratūras studenti, noskatījās radošās grupas „Vertikāle” sagatavoto filmu par skolu projekta norisi (filmu var noskatīties arī internetā: (http://ejuz.lv/cv). Žurnāliste Žanna Helmane kopā ar kolēģiem šī gada maijā bija devusies līdzi uz Skaistkalnes baznīcu un aprūpes centru „Mēmele”. Baznīcā bija tikšanās ar paulīniešu tēvu Jāni, kas pastāstīja par dievnama vēsturi un mudināja jauniešus atstāt savus lūgumus Dievmātei. Savukārt aprūpes centra iemītniekiem par iepriecinājumu bija sagatavots neliels koncerts. Filmā jaunieši stāstīja par iespaidu, kādu uz viņiem atstāja projekta laikā dzirdētais, tikšanās ar RARZI komandu, kā arī brīdi iepriekš notikusī ekskursija. Jaunieši bija pateicīgi par iespēju aizdomāties par labo, skaisto un patieso. Tāpat viņi bija pateicīgi par iespēju dzirdēt, ko par nopietnām eksistenciālām tēmām domā skolas biedri, kas citās situācijās nav bijis iespējams.

Lai uzzinātu par projekta norisi, uz 30. oktobra diskusiju bija ieradusies arī Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta pārstāve Irina Vasiļjeva. Jautāta, kā šīs projekts izskatās uz pārējo fona, viņa atbildēja, ka projekti veido sava veida puzli. Šo visu projektu virsuzdevums ir veicināt sabiedrības integrāciju. Katra no komandām to īsteno nedaudz citā aspektā, bet visiem projektiem ir sava rozīnīte. Kāda projekta mērķis ir veicināt jauniešos pilsonisko aktivitāti, savukārt RARZI ieguldījums ir saruna ar jauniešiem par cilvēciskajām vērtībām. Viņa arī apbrīnoja projekta īstenotāju spēju ieinteresēt jauniešus bez kādiem īpašiem planšetdatoriem un tehnikas brīnumlīdzekļiem, vienkārši ar personības šarmu.

Par savu pieredzi, tiekoties ar jauniešiem skolās, pastāstīja arī Jānis Kurševs un Mareks Savickis. Viņuprāt, projekta veiksme bija tas, ka iesaistīti bija dažādu profesiju cilvēki, kas runāja par to pašu, bet nedaudz no cita skatu punkta. Jauniešus uzrunāja arī viņu stāstītais par personīgo dzīves pieredzi. Mareks priecīgi dalījās tajā, ka, lai gan, uzrunājot jauniešus, Dieva vārds vispār netika pieminēts, viņu atbildes intervijās „Vertikālei” apliecināja, ka caur stāstīto par vērtībām galveno vēstījumu ir uztvēruši ļoti labi. Viņi abi bija pārliecināti, ka projektam ir jāturpinās un jāiet plašumā, iesaistot arī citas Rīgas skolas, kā skolas Latvijas reģionos.

Diskusijas otrajā daļā projekta vadītājs un RARZI maģistrants Edgars Svētiņš rosināja klātesošos iesaistīties ar savām idejām, kā šo projektu varētu turpināt. Izskanēja, ka tam vajadzētu būt nopietnam RARZI studentu, absolventu un pasniedzēju kopdarbam, kur katrs pēc savām iespējām un talantiem pieliek kādu artavu. Priesteris Aleksandrs Stepanovs, kas bija pirmajā RARZI komandā, kas projektu Rīgas skolās uzsāka, piebilda, ka, viņaprāt, izšķiroša ir personību loma. Viņš ir pārliecinājies, ka glābšana nāk nevis no institūcijām, bet gan no personību iniciatīvas. „Tas nebija obligāts pienākums [iet uz skolām un darboties projektā], bet šie cilvēki uzņēmās iniciatīvu un darīja. Katrs var dot. Pat ar savu klātbūtni mēs kaut ko pasakām,” teica A. Stepanovs.

RARZI maģistrante Dace Indrika ierosināja, ka skolu projektu varētu īstenot arī nedaudz citās formās, piemēram, kā 10 nodarbību ciklu, kas pieejams dažādu skolu audzēkņiem dažādos jauniešu interešu centros. Šādas nodarbības varētu iekļaut arī Karjeras dienās. Tāpat varētu domāt par to, ka projekta noslēguma pasākums ir starptautisks, kur jauniešiem ir iespēja uzzināt, ko par dažādām vērtībām domā jaunieši no citām valstīm. Viens pēc otra atsaucās arī citi maģistranti, kas bija gatavi iespēju robežās iesaistīties. Tostarp arī piedāvājot savus spēkus, lai uzrunātu jaunas skolas, kurās projekts iepriekš nav noticis. Laiks rādīs, kā RARZI „skolu projekts” attīstīsies.

Projekts „Kopēja izpratne par labo, patieso un skaisto – sabiedrības vienotības un sadarbības pamats” tapis, sadarbojoties RARZI un Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamentam Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

LRKB IC

 

2014.31.10
Svētīgā Alvaro del Portiljo Beatifikācijai veltītais pasākums

Rev. prof. Karlo Piopi (Carlo Pioppi),Romas Svētā Krusta Pontifikālās universitātes Baznīcas vēstures profesors:„Mons. Álvaro del Portillo: viņa dzīve un pastorālā kalpošana 20. gs. ekleziālajā kontekstā”

Mons. Filips Žurdāns (Philippe Jourdan), Tallinas diecēzes apustuliskais administrators „Jaunā evaņģelizācija: skatījums uz 21. gs. izaicinājumiem svētīgā Alvaro del Portiljo piemēra un mācības gaismā”,

Mons. Filipa Žurdāna Homīlija sv. Jēkaba katedrālē

Bakalaura 1.kursa studenta raksts par konferenci

{gallery}/2014/Alvaro_konference{/gallery}

 


2014.29.10
Pāvesta Franciska Vēstule bīskapam Havjeram Ečevariam (Javier Echevarría), Opus Dei prelātam, Alvaro del Portiljo beatifikācijas notikuma sakarā. (26. jūnijs 2014)

Dārgais brāli,

Dieva kalpa, uzticamā svētā Hosemarijas Eskrivas (Josemaría Escrivá) līdzstrādnieka un pirmā pēcteča Opus Dei vadīšanā Alvaro del Portiljo (Álvaro del Portillo) beatifikācija ir īpaša prieka brīdis visiem Prelatūras locekļiem un arī jums, kas tik ilgu laiku bijāt liecinieks viņa mīlestībai uz Dievu un tuvāko, viņa uzticībai pret Baznīcu un savu aicinājumu. Arī es vēlos līdzdalīt jūsu prieku un pateikties Dievam, kas rotā Baznīcas vaigu ar tās bērnu svētumu.

Alvaro del Portiljo beatifikācija notiks Madridē, viņa dzimtajā pilsētā, kur viņš aizvadīja savu bērnību un jaunību. Šeit viņa dzīve sāka iegūt aprises ģimenes dzīves vienkāršībā, draudzībā un kalpošanā tuvākajiem, kā tas īstenojās tad, kad viņš devās uz pilsētas nomalēm, lai palīdzētu nodrošināt cilvēcisku un kristīgu formāciju tik daudziem trūcīgajiem. Turklāt šajā pilsētā viņš piedzīvoja notikumu, kas noteica viņa dzīves virzību ─ viņa satikšanās ar svēto Hosemariju Eskrivu, no kura viņš mācījās katru dienu vēl vairāk iemīlēties Kristū. Jā, iemīlēties Kristū! Tas ir ceļš uz svētumu, kurā jādodas ikvienam kristietim: ļauties Kunga mīlestībai pret mums, atvērt mūsu sirdis Viņa mīlestībai, atļaut Viņam vienīgajam vadīt mūsu dzīvi.

Vēlos atgādināt Dieva Kalpa izsaucienu, kuru viņš bieži atkārtoja īpaši privātās svētku reizēs un gadadienu atcerēs: „Pateicos Tev, piedod man, palīdzi man vēl vairāk!”. Šie vārdi mūs pietuvina viņa iekšējās dzīves pasaulei un attiecībām ar Kungu. Tāpat tie var sniegt jaunu iedvesmu mūsu kristīgajai dzīvei.

Vispirms vārdi ‘pateicos Tev’  ir dvēseles tūlītēja, spontāna atbilde Dieva labestības pieredzei. Citādi nemaz nevar būt. Viņš vienmēr iet mums pa priekšu. Lai cik smagi mēs nepūlētos, viņa mīlestība vienmēr mūs apsteidz, pieskaras mums, aprūpē un piekļauj pie sevis. Alvaro del Portiljo apzinājās daudzās dāvanas, ko Kungs viņam bija devis, un pateicās Dievam par Viņa tēvišķīgās mīlestības izpausmi. Īpaši izcila bija viņa mīlestība uz Baznīcu, Kristus Līgavu, kurai viņš no sirds kalpoja, būdams brīvs no pasaulīgu interešu savtīguma un tālu no nesaskaņām, pieņemot ikvienu un vienmēr meklējot otrā pozitīvo, vienojošo, konstruktīvo. Viņš nekad neizteica apsūdzības vai kritikas vārdus pat un īpaši grūtos brīžos. Gluži pretēji, viņš bija iemācījies no svētā Hosemarijas vienmēr atbildēt ar lūgšanu, piedošanu, izpratni un patiesu sirsnību.

‘Piedod man’: Viņš bieži atzina, ka redz sevi Dieva priekšā stāvam ar tukšām rokām, nespējīgs atbildēt tik lielam dāsnumam. Tomēr mūsu cilvēciskās nabadzības atzīšana nenāk no izmisuma, bet pārliecinošas paļaušanās uz Dievu, kas ir mūsu Tēvs. Tādējādi mēs atveramies Viņa žēlastībai, mīlestībai, kas spēj atjaunot mūsu dzīvi. Viņa mīlestība mūs nepazemo, nedz iesviež vainas apziņas dzīlēs, bet apskauj mūs, pieceļ mūs no zemošanās un dara spējīgus doties uz priekšu ar lielāku pārliecību un prieku. Dieva Kalps Alvaro apzinājās lielo vajadzību pēc Dieva žēlastības. Viņš ziedoja daudz spēka tam, lai iedrošinātu cilvēkus, kurus viņš sastapa, iet pie Gandarīšanas sakramenta, prieka sakramenta. Cik svarīgi ir sajust Kunga mīlestības maigumu un atklāt, ka vēl ir atlicis laiks mīlestībai!

‘Palīdzi man vēl vairāk’: Tik tiešām, Kungs mūs nekad nepamet, Viņš vienmēr ir mūsu pusē, Viņš ir ceļā ar mums un katru dienu Viņš no jauna sagaida mūsu mīlestību. Viņa žēlastība neliks mums vilties un ar Viņa palīdzību mēs darīsim zināmu Viņa vārdu visai pasaulei. Jaunā svētīgā sirds pukstēja ilgās nodot Labo Vēsti visām sirdīm. Tāpēc, nebaidoties no grūtībām, viņš, mīlestības uz Dievu un brāļiem mudināts, ceļoja uz daudzām zemēm, lai veicinātu jaunus projektus evaņģelizācijai. Tas, kas dziļi iegremdējies Kungā, spēj būt ļoti tuvu citiem cilvēkiem. Pirmais nosacījums, lai pasludinātu viņiem Kristu, ir mīlēt tos. Kristus mīl viņus vēl pirms mums. Mums jāatstāj savtīgās rūpes un pieķeršanās ērtībām un jādodas pretim saviem brāļiem un māsām. Tā ir vieta, kur Kungs mūs gaida. Mēs nevaram paturēt ticību paši sev: tā ir dāvana, kuru mēs saņēmām, lai nodotu tālāk un dalītos tajā ar citiem.

„Pateicos Tev, piedod man, palīdzi man vēl vairāk!” Šie vārdi izsaka ticību dzīvei, kas tiecas uz Kungu. Tā ir dzīve, ko piedzīvo tas, kuru skārusi vislielākā mīlestība un kas dzīvo pilnībā no šīs mīlestības. To piedzīvo tas, kurš, neraugoties uz vājuma un ierobežotības pieredzi, tic Dieva žēlsirdībai un vēlas, lai visa cilvēce, viņa brāļi un māsas to arī piedzīvotu.

Es lūdzu visus Prelatūras locekļus, priesterus un lajus, kā arī visus, kas piedalās tās pasākumos, lūgties par mani. Tāpat es dodu viņiem visiem savu Apustulisko svētību.

Lai Jēzus svētī jūs un, lai Svētā Jaunava ņem jūs savā patvērumā!

Franciscus

 

Latviešu tekstu sagatavoja Žanete Narkēviča

2014.29.10
Konference „Eiropas garīgā atdzimšana svētīgā Alvaro del Portiljo rakstos un dzīvē” programma

Konferences programma

2014.21.10
RARZI Absolventu Sadraudzība

Godātie RARZI absolventi!

Aicinām jūs iesaistīties RARZI absolventu sadraudzības veidošanā. Doma par tās dibināšanu radās no vēlmes uzturēt un attīstīt intelektuālo, garīgo un cilvēcisko saikni, kas studiju gados izveidojās studentu un pasniedzēju kopīgajā sadarbībā.

Daudzi no jums jau ir atraduši to dzīves formu, kurā Institūtā iegūtās zināšanas un pieredze palīdz radoši kalpot Baznīcas evaņģelizācijas aicinājumam. Citi, vēl turpina meklēt šo ceļu. Tāpēc visnotaļ svarīgi, lai jaunā absolventu sadraudzība kļūtu par ‘vietu’ radošai ideju un pieredzes apmaiņai. Tā mums palīdzēs labāk apzināties, ka svarīgākās lietas dzīvē mēs saņemam kā dāvanu no Dieva. Tā būs iespēja uzturēt dzīvu atmiņu par Institūta vēsturi – tiem cilvēkiem, kas veidojuši un attīstījuši šo vietu, kur varam izglītot prātu un sirdi.

Lūdzam tos, kas vēlas iesaistīties absolventu sadraudzības veidošanā ar saviem priekšlikumiem un idejām, pieteikties pie RARZI sekretāres Lienes Martuzānes, lai ieplānotu kopīgu tikšanos-apspriedi.

Šobrīd Institūts piedāvā absolventiem iespēju apmeklēt RARZI viesprofesoru lekcijas un citus pasākumus. Jau šonedēļ 24.oktobrī.  no pl. 17.30 un 25. oktobrī no pl. 9.00 M.Pils iela 2 ar lekcijām par Veco Derību viesosies prof. Linke (Polija). Tāpat aicinām kopā ar mums svinēt Vispasaules Svētuma Dienu 24. oktobrī un svētīgajam Alvaro del Portiljo veltīto pasākumu 30. oktobrī.

Priecāsimies, ja jau šajās Ziemas svētku rekolekcijās būsiet kopā ar mums.

Cerībā uz jūsu atsaucību,

Žanete Narkēviča

2014.18.10
Bakalaura darbu aizstāvēšana

Piektdien 24. oktobrī pl. 12.00 M. Pils 2 sv. Antona zālē notiks akadēmiskās humanitāro zinātņu bakalaura programmas studentu bakalaura darbu aizstāvēšana. Aicināti piedalīties visi interesenti.

2014.16.10
Vispasaules Svētuma Dienas svētki RARZI

2014.14.10
Aicinām piedalīties svētīgā Alvaro del Portiljo Beatifikācijai veltītajā pasākumā

2014.09.10
Aicinām būt aktīviem un atbalstīt ar savu balsojumu, par bērniem ar īpašām vajadzībām.

Lai Slavēts Jēzus Kristus!

Kristīgs projekts  „Mīlestības Māja” konkursā Labas gribas uzņēmējs ir iekļuvis  septiņu labāko vidū! Šobrīd mēs startējam pusfināla kārtā un tajā turamies otrajā vietā. Svarīgi ir nedēļu tajā noturēties vai vēl labāk izrauties pirmajā vietā. Lūdzu atbalstiet un  nobalsojiet par mums! Katra balss ir ļoti svarīga! http://labasgribasuznemejs.lv

Sadaļā: balsošana

projekts „Mīlestības Māja"

Īstas lietas izdodas, sadodoties rokās! Dieva lietās mums svarīgi būt vienotiem. Tad izdosies! Es aicinu atbalstīt, ar savu balsi, mūsu kristīgo iniciatīvu, kuru pamatā rada katoļu baznīcā esoši aktīvi cilvēki.

Mīlestības pedagoģija: ir audzināšanas sistēma, kas dziedina bērnu un  meklē viņa  unikalitāti. Tā ir radoša pedagoģija, kas atjauno bērna patieso būtību, atver radošumam, stiprina talantīgos un  ārstē tos, kam ir grūtības.

Tuvāku informāciju par Mīlestības Mājas projektu var iegūt:

www.facebok.com/milestibasmaja

Tur ir atrodama arī video prezentācija par Mīlestības pedagoģiju un terapiju.

Lūdzu padalieties ar šo saiti, ar mūsu stāstu arī ar saviem draugiem, e- daraugiem  - lai mums kopā izdodas!

Paldies par Jūsu atbalstu!
Mums ir vajadzīga visu palīdzība, lai  „Mīlestības Māja” - šis brīnišķīgais un emocionālais projekts, varētu veiksmīgi attīstīties tālāk!

Mīlestības Mājas komanda: Ina Grasmane un Līga Ruttule, Benita Blanka un Inese Dembovska.

 

2014.07.10
Svētās Terēzes no Bērna Jēzus un Svētā Vaiga svētki RARZI

Baznīcā ir lieli svētie, kuri atstājuši mums bagātu garīgo mantojumu, ko pēta un studē jau gadu simtus, bet Baznīcā ir arī „mazi” svētie, kuru lielums atklājas to bērnišķajā vienkāršībā un radikālā sekošanā Kungam.
3. un 4. oktobrī Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI) svinēja savas aizbildnes – karmelītu mūķenes sv. Terēzes no Bērna Jēzus svētkus, pieminot viņas piedzimšanu Debesīm un atceroties mazo garīgās bērnības ceļu, kurš ļoti īsā laikā viņu aizveda līdz svētumam un atdusai tik ļoti mīlētā Kunga rokās.
Institūta svētki sākās ar Rožukroņa lūgšanu Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā. Starp tā noslēpumiem karmelītu māsas Natālijas lasītie sv. Terēzes teksti ļāva dziļāk izprast viņas radikālo mīlestību pret Jēzu un vēlmi glābt pēc iespējas vairāk dvēseļu.
Pēc gara sakopošanas lūgšanā sekoja Svētā Mise, kuru celebrēja Rīgas arhidiecēzes ģenerālvikārs, Svētās Marijas Magdalēnas draudzes prāvests un RARZI pasniedzējs pr. Andris Kravalis, koncelebrējot RARZI pasniedzējam, pr. Andrim Priedem. Savā uzrunā pr. Kravalis īsi iepazīstināja klātesošos ar sv. Terēzes dzīves gājumu, minot, ka viņa, iestājoties Karmelā 15 gadu vecumā, ir visjaunākā mūķene, kura jebkad uzņemta karmelītu klosterī. Īpašu uzmanību priesteris pievērsa sv. Terēzes svētku dienas Svēto Rakstu lasījumam, kurš nepārprotami norāda uz daudzus gadsimtus vēlāk svētās īstenoto „garīgās bērnības” ceļu: „Patiesi, Es jums saku: ka jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mt 18, 3) Arī institūts vēl ir kā mazs, trausls bērns, kuram nepieciešama tā aizbildnes paļāvība, lai saņemtu no Kunga gan savus pārbaudījumus, gan augšanu, gan pilnīgi jaunas un pat vēl neapzinātas iespējas.
Pēc Svētās Mises klātesošie varēja ieklausīties sv. Terēzes padomos ceļā uz tīru mīlestību RARZI asoc. profesores Baibas Brūderes referātā „Mums ir kārdinājums visu pamest, bet...” (VS 65). Priekšlasījums papildināja un izvērsa pr. Kravaļa homīlijā teikto, pieskaroties garīgās bērnības ceļa tumsai un ērkšķiem. Profesore norādīja, ka: „Terēze tieši ar savu reālisma pilno skatienu uz dzīvi var mums šodien palīdzēt mūsu kārdinājumos un pārbaudījumos.”
Cik daudzi no mums – institūta studenti, pasniedzēji, draudzes locekļi vai vienkārši sava dzīves krusta nesēji – pazīst šo kārdinājumu visu pamest – studijas, pasniedzēja darbu, kalpošanu draudzē, ģimenē, pamest pat Dievu, jo nespējam, nevaram, nezinām, kā turpināt pildīt savus pienākumus, kā mīlēt Dievu un savu tuvāko. Daži arī pamet visu... Taču svētajai Terēzei šie pārbaudījumi ir ceļš uz tīru mīlestību un ir parastais ceļš uz briedumu.
Mīlestības jēdziens mūsdienās ir nonivelēts un mūsdienu pragmatiskajam cilvēkam, pat ja viņš ir kristietis un ir ko dzirdējis par tīru mīlestību, kas ļauj atdot dzīvību par tuvāko, prātā uznirst emeritētā pāvesta Benedikta XVI uzdotais jautājums: „Kā jāveido šo attīrīšanās un askēzes ceļu? Kā jāpārdzīvo mīlestība, lai pilnībā realizētos tās cilvēciskais un dievišķais apsolījums?”
[1]Klausoties profesores priekšlasījumu, protams, radās arī jautājums – kas ir šī tīrā mīlestība?
„Svētā Terēze ar to izprot mīlestību, kas ir attīrīta no visa, kas mūsos nav saskaņā ar Dievu: attīrīta no iekšējās nekārtības, no nesakārtotības mūsu spējās, domās, vēlmēs un tieksmēs,” skaidroja B. Brūdere. Tā sv. Terēze pārsteidzošā veidā jau pirms vairāk kā simts gadiem ir atbildējusi uz pāvesta enciklikā uzdoto jautājumu, pat vēl vairāk – pati nogājusi šo ceļu uz tīru mīlestību. Mēs varētu domāt, ka šāds radikāls mīlestības dzīvošanas veids paredzēts tikai svētajiem un klosterļaudīm, bet profesore savā priekšlasījumā norādīja, ka sv. Terēzes mācībā šī tīrā mīlestība neskar tikai mūsu attiecības ar Dievu. Tā skar visu Baznīcu. Tātad arī Baznīcas augstskolas RARZI katru studentu, pasniedzēju, absolventu, katru draudzes locekli, katru kristieti.
Šobrīd, kad institūtā notiek pārmaiņas un būs jāpieņem daudzi izaicinājumi, sv. Terēzes vārdi ir kā ceļamaize – tie aicina atcerēties, „ka bieži nesaprotam, kā Dievs darbojas, ko Viņš pieļauj un kādā nolūkā – lielajā pestīšanas plānā. Bet mums jāsaprot, ka Dieva doma mūs pārsniedz”. Tātad bērna paļāvībā uzticoties Viņam, mēs – visi tie, kas mīlam mūsu Alma Mater, saprotam, ka Dieva plāni attiecībā uz institūta nākotni tālu pārsniedz mūsu plānus.
Nākamajā dienā RARZI svētku ietvaros piedāvāja iespēju noskatīties filmu par sv. Terēzes dzīvi „Thérèse” (rež. L.Defilippis, 2004). Iespējams, kādam skatītājam vēstījums par sv. Terēzes dzīvi ģimenē un klosterī varēja šķist pārāk idealizēts, taču filma ļāva tuvoties kāda ikviena cilvēka dzīves neizbēgama brīža saprašanai - nāvei jeb piedzimšanai Mūžībai. Sv. Terēze šajā filmā dzimst Debesīm ar vārdiem: „Dievs, es mīlu Tevi!” Neraugoties uz lielajām fiziskajām ciešanām, šī aina neienes bezcerību vai galīga noslēguma noti. Tā ir Piedzimšana, kura notiek ar grūtībām un sāpēm, bet aiz tās sākas īstā Dzīve.
Lielais Dārznieks pēdējos gados iegriezies arī RARZI absolventu dārzā un dažus pārstādījis Savā dārzā, ļaujot tiem piedzimt Debesīm. Daudzi institūta saimē atceras Jāni Fominu un Annu Mežinieci. Nezinām, kādas ciešanas viņi sevī nesa, cik grūta vai viegla bija viņu piedzimšana Mūžībai, neapzināmies, kādus augļus tā joprojām nes mūsu institūtam. Katrā ziņā viņu dzīve bija liecība tam, ka, būdami mūsu laikabiedri, līdzīgi sv. Terēzei bija sapratuši Jēzus mīlestības loģiku, kas nesakrīt ar mūsējo.
Abas svētku dienas to dalībniekus tuvināja sv. Terēzes izpratnei par pārbaudījumu un pārmaiņu kā jaunu dzimšanu gan savā, gan visas institūta kopienas dzīvē.
Nokāpjot no svētku skaidrības kalna un atkal dodoties ceļā, atcerēsimies B. Brūderes citētos sv. Terēzes vārdus: „Mums ir kārdinājums visu pamest, BET* ar vienu mīlestības aktu, pat neizjustu, viss tiek izlabots un pat vēl vairāk. *Jēzus smaida, Viņš mums palīdz, pat ja tā neizskatās.”
Stella Jurgena, RARZI absolvente

{gallery}/2014/SV_Terezites_svetki{/gallery}


 


 

[1] Benedikts XVI. Deus Caritas Est. Enciklika par kristīgo mīlestību. Rēzekne –Aglonas diecēzes kūrija, 2006. Nr. 6

2014.07.10
Audio ieraksts, Asoc. prof. Baibas Brūderes referāts

“Mums ir kārdinājums visu pamest, bet …(VS 65)

Daži svētās Terēzes no Bērna Jēzus padomi ceļā uz  tīru mīlestību”

http://youtu.be/wtcYQtyCqRs

2014.01.10
Dārgie RARZI studenti, darbinieki un pasniedzēji! Uzdrīkstēties būt drosmīgam, stipram ticībā un darbos.

Mēs tikko esam sākuši jaunu virzību. Tā nozīmē jaunus izaicinājumus, arī jaunu cīniņu gan ikdienas, gan garīgajā dzīvē. Bet izaicinājumus mēs spējam pieņemt tikai tad, ja mums ir drosme. Tieši tāpēc es gribētu rakstīt par šo tikumu, kas ir tik svarīgs mūsdienās: par drosmi.

Lai drosme varētu īstenoties mūsu dzīvē, vajag pieredzēt un atzīt mūsu vājumu. Faktiski spēks tiek parādīts neaizsargātībā, ievainojamībā, kā ir teicis Josefs Piepers.

Svarīgs tikums, kas ir jāizveido ikvienas personības attīstības laikā, ir drosme jeb prasme mobilizēt visus spēkus, lai varētu pārvarēt grūtības. Drosme ir arī prasme izturēt, darot labus darbus, kaut arī ļaunums mēģina mums traucēt šajā ceļā. Drosme ir prasme uzvarēt, pieveikt uzbrūkošo ļaunumu. Tikai drosmīgs cilvēks var stāties pretī ļaunuma varenībai un prot to uzvarēt.

Praksē drosme izpaužas prasmē pārvarēt un savaldīt bailes.

Varbūt jūs varat jautāt ─ bet bailes no kā? Bailes no apņemšanās, bailes no laulības, bailes no aicinājuma, bailes mīlēt, bailes draudzēties, bailes galu galā no Dieva.

Mēs bieži meklējam savu drošību. Mēs gribam būt un dzīvot drošībā... Tas ir dabiski. Mēs parasti dedzīgi meklējam drošību tad, kad ir briesmas. Bet ja mēs visu laiku meklējam drošību, kaut gan nebūt nepārdzīvojam briesmīgas situācijas... tad jājautā, kāpēc tu centies būt drošībā? Ja tu meklē tikai drošību, tad tu nepazīsti īstu mīlestību. Jo mīlestība nozīmē riskēt, protams, prātīgi riskēt. Mūsu Kungs riskēja ar visu, jo Viņš mīlēja līdz galam. Tā ir Dieva loģika: mīlēt. Un tā ir Dieva loģika, jo viņa būtība ir mīlēt.

Un mums jāzina, ka mīlestība nav juteklība. Mēs mīlam ar sirdi, nevis ar jūtām. Jo mīlestība ir tas, kas paliek pēc entuziasma, mīlestība ir tā, kas paliek uzticīga līdz galam. Tikai tie, kas mīl, var uzvarēt bailes.

Bailes no kā? Bailes no Dieva. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki, kā mēs jau kādreiz atzinām, domā, ka Dievs mums atņem mūsu brīvību, mūsu laiku un citas mantas vai vērtības. Mums ir bailes no Dieva tāpēc, ka mēs Viņu nepazīstam. Bailes kā inerce, kā reakcija parādās tad, kad tiek apdraudēta mūsu dzīvība. Šī reakcija ir Dieva dāvana, tas ir mehānisms, kurš signalizē, ka atrodamies draudīgā situācijā.

Apdomība savukārt novērtē, vai vajag atkāpties vai cīnīties un uzvarēt. Prasme savaldīt bailes, gudri pieņemt lēmumu un to izpildīt ir drosmes tikuma uzdevums. Drosmes visaugstākā izpausme ir miera saglabāšana nāves priekšā, it īpaši mocekļa nāves priekšā. Tādēļ Baznīca vienmēr augstu ir vērtējusi tos ticīgos, kas labprātīgi izvēlējušies nāvi ticības un morāles aizstāvēšanai.

Te jāuzsver kāda savdabība. Moceklis ir tas, kurš izvēlas nāvi, kad no tās ir iespējams izvairīties. Cilvēks paliek uzticīgs reliģiskajām vai morālajām vērtībām, zinādams, ka to dēļ viņš zaudēs dzīvību.

Drosmi prasa arī ziedošanās, uzupurēšanās. To varam redzēt, kad kāds pakļauj briesmām savu dzīvību. Piemēram, sērgas laikā ārstējot cilvēkus, glābjot cilvēkus plūdu, zemestrīces vai ugunsgrēka laikā. Šādi cilvēki nav mocekļi, jo te ir runa tikai par nāves briesmām.

Drosmei ir dažādas formas. Viena no drosmes izpausmes formām ir pacietība, tas ir, apātijas jeb negribīguma pārvarēšana, pildot pienākumu. Pacietība neļauj ignorēt pienākumus. Vispārīgi ņemot, pacietību diezgan bieži vienādo ar lēnprātību. Tomēr tie ir divi dažādi tikumi.

Pacietīgs cilvēks, satiekoties ar dažādām grūtību vai ļaunuma formām, neiekrīt apātijā un nenolaiž rokas. Pacietība ir gatavība piedzīvot ciešanas, pildot pienākumu.

Stiprumu mēs ikdienas dzīvē sastopam reti. Toties pacietība mums ir nepieciešama simtiem reižu dienā. Pacietība ir ļoti svarīga drosmes forma. Pacietība ļauj pārvarēt negribīgumu vai nevēlēšanos, kas nāk mums līdzi, kad mēs sastopamies ar neveiksmēm.

Otra drosmes forma ir tālredzība. Šeit nevēlēšanās neparādās grūtību un neveiksmju dēļ, bet gan tādēļ, ka mēs garu gadu gaitā augam līdz ar daudzām lietām, vērtībām. Cilvēki ir nepacietīgi, ja nespēj ātri sasniegt atsevišķas vērtības. Tad viņiem ir nepieciešama tālredzība, ar kuru cilvēks var nelieliem soļiem sistemātiski virzīties uz priekšu, bet pēc dažiem gadiem viņš būs nogājis lielu ceļa gabalu. Tālredzība ir prasme perspektīvi domāt.

Drosme ir viens no Evaņģēlija pamattikumiem. Mēs nespēsim sekot Kristum bez drosmes dāvanas. Tādēļ Katoļu Baznīcā ir Krusta ceļa lūgšana, kas aicina pilnveidot drosmes dāvanu. Evaņģēlija ceļā ir nepieciešama prasme izturēt un panest ciešanas. Evaņģēlija ceļā cieš labuma dēļ, pasaulē cieš ļaunuma dēļ. Kristus nevienam nekādu ļaunumu nebija darījis, bet ļoti cieta.

Kristieši pārsteidz pasauli ar savu drosmi. Šodien diemžēl pietrūkst šī tikuma. To nemana pat mūsu katehēzēs. Nav jābrīnās, ka pasaule neievēro, ignorē kristiešus. Pasaule novērtēs kristietību, kad redzēs mūsu drosmi. Uzdrīkstēties būt drosmīgam, stipram ticībā, stipram darbos. Un mums jāmācās mīlēt, baudīt un dzīvot pilnasinīgu dzīvi, nedzīvojot bailēs. Dzīvot bailēs nav cilvēcīgi. Dzīvniekiem ir pajumte; cilvēkiem ir mājas.

Bailes paralizē prātu un gribu. Mēs esam vāji, bet vienlaicīgi mēs esam Dieva bērni, vienīgie, neatkārtojamie pasaules mērogā. Mēs esam mīlēti Dieva bērni. Vajag daudz drosmes, lai pieņemtu abas šīs patiesības: mūsu niecīgumu un mūsu diženumu .

Neļaujies mazdūšībai savā apustuliskajā darbā. Tu neesi cietis sakāvi - tāpat kā Kristus pie Krusta necieta sakāvi. Saņemies!... Turpini iet pret straumi, Dievmātes Mātišķās un Bezvainīgās Sirds aizsargāts: Sancta Maria, refugium nostrum et virtus!, tu esi mans patvērums un mans spēks.

Pr. Alberto Sančes

RARZI kapelāns

2014.26.09
3. un 4. oktobrī svinēsim RARZI aizbildnes svētās Terēzes no Bērna Jēzus svētkus

 

2014.23.09
Ielūgums uz Benedikta XVI grāmatas "Jēzus no Nācarates I" atklāšanu

 
1 lapa no 3
 

APTAUJA


Institūta svarīgākā misija ir?
skolot ticības mācības skolotājus un kapelānus
evaņģelizēt neticīgos
veicināt sabiedrībā integrālu skatījumu uz cilvēku
sekmēt studentu izpratni par teoloģiju

PARTNERI

 


.